ROBINS HUDS
   M. Geršenzons
   BALĀDE PAR GERŠENZONU

   Viduslaikos Anglijā sacerēts daudz dziesmu un balāžu par jautro Robinu Hudu, apspiesto aizstāvi. Zaļās norās glīmeņi — klejojoši muzikanti — tās dziedāja žūžojošu dūku pavadījumā. Tauta, klausoties šīs dziesmas, uzzināja par brīvo Šērvudas mežu, par veiklajiem strēlniekiem, kas slēpjas necaurejamos biezokņos, uzzināfa, kā viņi cīnās pret feodāļiem, šerifiem un mantkārīgajiem mūkiem.
   — Dziedi, krietnais glīmeni, dziedi, — klausītāji lūdza, un klejojošais muzikants dziedāja vēl un vēl par slavenā Robina drošsirdīgo strēlnieku jaunajiem piedzīvojumiem.
   Kad jūs aizvērsiet šo grāmatu, jums liksies, ka esat klausījušies glīmeņa dziesmu, kaut arī tā sacerēta prozā, nevis vārsmās.
   Taču tas, kas dziedāja šo dziesmu, nebija glīmenis, vi­ņam nebija rokā žūžojošo dūku, un viņš dzīvoja nevis vi­duslaiku Anglijā, bet Krievijā, Maskavā, mūsu gadsimta četrdesmitajos gados.
   Viņu sauca par Mihailu Geršenzonu, un viņš bija grāmatnieks — tulkotājs, rakstnieks, redaktors; pirms Lielā Tēvijas kara Mihails Geršenzons strādāja bērnu lite­ratūras izdevniecībā.
   Ziemu un vasaru viņš staigāja baltā kreklā ar platu, atlokāmu apkaklīti, atsegtu kaklu, kā Bairons un Šellijs, angļu romantiķi, kurus viņš mīlēja un kuru dzejoļus tul­koja krievu valodā.
   Viņa darbu saraksts ir garš. Tas ietver vairāk nekā piecdesmit stāstu, dzejoļu un tulkojumu nosaukumus.
   Mihails Geršenzons iepazīstināja padomju bērnus ar viņu mīluli — brālīti trusīti. Viņš pārtulkoja un apstrādāja «Tēvoča Rimuša pasakas».
   Geršenzons pastāstīja par lielisko krievu rakstnieku — satīriķi Saltikovu-Ščedrinu un par franču dabaszināt­nieku Fabru. Viņš uzrakstīja grāmatu par kartupeļu vēs­turi. Jā, jā, parastajam kartupelim ir interesanta vēsture! Visas Geršenzona grāmatas nemaz nav iespējams nosaukt.
   Viņš zināja angļu, franču, vācu valodu, itāliešu valodu pārvaldīja tik labi, ka oriģinālā lasīja lielā Dantes «Die­višķo komēdiju».
   Frontē Mihails Geršenzons kļuva par armijas tulku. Jā, ir tāda profesija — armijas tulks. Un šajā profesijā strādāja civilpersonas, tādi paši «grāmatu tārpi» kā Mi­hails Geršenzons. Viņš piedalījās gūstekņu pratināšanā, dažkārt pats tos pratināja.
   Bet rakstnieks romantiķis nevarēja nosēdēt štāba šau­rībā. Viņš tiecās uz priekšu, tur, kur izšķīrās mazu un lielu kauju likteņi, jo ir taču zināms, ka lielais veidojas no mazā. Cik daudz raportu ar lūgumu nosūtīt uz priekšējām pozīcijām uzrakstīja Mihails Geršenzons!
   Katrā īstā bērnu rakstniekā mīt zēns, pusaudzis, viņa grāmatu lasītājs. Mihails Geršenzons mūžīgi palika roman­tiķis baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. . . Arī tad, kad dzim­tene prasīja, lai viņš uzvelk kareivja blūzi, uzliek portu- peju, viņš nezaudēja savus romantiskos priekšstatus par dzīvi.
   Iedomājieties skārda ruporu, tādu, kādu lieto jūrnieki vai rotaļnieki uz estrādes. Ar ruporu rokā Mihails Ger­šenzons gāja uz mūsu daļu izvietojuma pašām priekšējām pozīcijām un stāstīja vāciešiem to, kas vēlāk kļuva par viņu likteni. Kopā ar viņu turp devās viņa «skolnieki» — puiši, kas bija beiguši vidusskolu, skolā mācījušies — tikai mācījušies vācu valodu un tagad apguva no viņa pareizu izrunu.
   — Nē, nē, tā ne, runājiet ar piedvesumu. Pamēģināsim no jauna. Vēlreiz — «Hānde hoch» …
   Un bieži vien vācieši patiešām pacēla savas «Hānde», ja ne tūlīt, nekavējoties, tad vēlāk. Bet biežāk uz «kon­certu» — to visu Mihails Geršenzons sauca par «kon­certu» — atbildēja viņu mīnmetēji. Fašisti šāva turp, no kurienes skanēja ruporu pastiprinātās balsis, kas tīri un skaidri izrunāja vācu tekstu. Mihaila Geršenzona skolnie­kiem bija acīm redzami panākumi, tagad viņi ieguldīja savā runā visu naidu pret iebrucejiem, visu speķu, visu sarūgtinājumu un alkas atriebt par nodedzinātajām mā­jām, sagrautajām pilsētām, par iznīcināto mierīgo jaun- celsmes dzīvi.. .
   Mihails Geršenzons karoja tikai vienu gadu. Sajā laikā gan viņš pats stipri mainījās, gan apkārt viss bija pilnīgi pārvērties. No mierīga civilista viņš kļuva par kareivi. Un krita kā karavīrs, kā virsnieks — kaujā.
   Krita bataljona komandieris. Tad Geršenzons izrāva no maksts savu parabellumu un uzsauca skaļāk nekā vācie­šiem ar ruporu:
   — Bataljons, klausīt manu komandu! Uz priekšu! Sekot man! Sekot man!
   Tas bija Robina Huda aicinājums, Mihaila Geršenzona jaunības romantiskie vārdi, tās trauksme, tās dziņa, tās slava un varonība. Un bataljons sekoja jaunajam koman­dierim, vīrišķīgajam cilvēkam, kas reizē bija glīmenis un Robins Huds. Bet viņu apturēja ložmetēja kārta. Viņu ievainoja vēderā un rokā . .. Taču Geršenzons nejuta sā­pes, pārāk augsts bija viņa lidojums; un turpat kaujas laukā viņš uzrakstīja atvadu vēstuli sievai un dēliem:
   … «Man nav žēl mirt… Es gāju bojā uzbrukumā, ievainots vēderā, kad cēlu karavīrus kaujā, tā ir laba nāve …»
   Par visu to vienā no «Literārā mantojuma» sējumiem, kas veltīts rakstniekiem Lielā Tēvijas kara frontēs, pastās­tījis Mihaila Geršenzona frontes draugs — rakstnieks Teodors Grics.
   Man gribētos, lai, klausoties padomju glīmeņa dziesmu par Robinu Hudu un lasot šo grāmatu, jūs neaizmirstu tās autoru, kas nemaz nav atdalāms no paša seno angļu un skotu balāžu varoņa.
   1. Rahtanovs

   Pirmā nodaļa
   Par trim svētajiem tēviem un dieva žēlastību
   Jā, mēneši ir divpadsmit,
   Ikviens no tiem ir skaists,
   Un tomēr pats visjautrākais
   Ir vienmēr jautrais maijs! [1]
   Jā, divpadsmit, bet visjautrākais ir maijs! Meži pilni zaļu šalku, bet viszaļākais mežs Skotijā ir Šērvudas mežs. Lietus apslacījis ozolu lapotnes, saule steidzas nosausēt zemi, vēsajā miklumā izšķiļas zīle pēc zīles, aslapes un dzelkšņu dzinumi laužas augšup, kā zaļas bultas caur­urbjot irdenos pērnos trūdus.
   Pa šauru meža taciņu, ik pa brīdim pieliekdami galvas un notraukdami no zariem varavīkšņotu lāšu krusu, jāja divi vīri. Zirgu kājas dziļi grima sabriedušajās lapās, sū­nās un jaunajā zālītē.
   Virs ceļinieku galvām skaļi sasvilpojās putni, it kā uz­jautrinādamies par pirmā jātnieka neveiklo izskatu. Šis resnītis zvalstījās seglos no vienas puses uz otru, tā ka krucifikss uz krūtīm lēkāja vien. Viņa apmetņa kapucē bija noslīdējusi uz pakauša, atsedzot lietus lāsēm un sau­les stariem tonzūru [2] , spīdīgu, apaļu kā šķīvis.
   Otrs, kas jāja viņam no muguras, smīkņāja, redzēdams, ka ceļa biedra īsās kājeles bezpalīdzīgi meklē kāpšļus, kuri bija pievilkti pie paša seglu loka. Viņš bija ģērbies tādā pašā apmetnī, uz krūtīm karājās tāds pats krucifikss. Vienīgi apmetnim priekšā un uz muguras bija uzšūts liels krusts.
   Ne tikai pēc šiem krustiem vien varēja redzēt, ka viņš ir krustnesis: jātnieks sēdēja zirgā taisni, mazliet atgāzies atpakaļ, un pat mūka apmetnis nespēja apslēpt viņa va­reno augumu un platos plecus. Tā sēd zirgā karavīrs, kas pieradis pie segliem un tāliem pārgājieniem.
   —    Pie Korsikas salas, — runāja krustnesis, mierīgi šū­podamies seglos, — pie Korsikas salas dzīvo zivis, kas izlec no jūras un lido pa gaisu. Nolidojušas apmēram vienu jūdzi, tās atkal iekrīt jūrā. Reiz Ričards Lauvassirds pavēlējis pasniegt pusdienas uz klāja un viena šāda lido­joša zivs nokritusi uz galda taisni priekšā karalim . ..
   «Tā, tā,» noklaudzināja dzenis, pagriezdams galviņu un neticīgi uzlūkodams krustnesi.
   Bet tas turpināja:
   —    Arī bute ir savāda zivs. Jūs zināt, tēvs prior *, tā ir mocekles Agates zivs.
   Mazais jātnieks pieturēja zirgu.
   —    Kāpēc tad svētās Agates zivs, kanoniķi *? Esmu dzir­dējis, ka bute esot dievmātes zivs. Stāsta, ka šķīstā jau­nava reiz atnākusi pie zvejniekiem, kas baudījuši šo zivi, un sacījusi viņiem: «Paēdiniet mani, jo es esmu dievmāte.» Bet zvejnieki neticējuši un izsmējuši viņu. Tad svētā jau­nava pastiepusi roku pret pannu, uz kuras gulējusi pus- apēsta zivs, un zivs pusīte atdzīvojusies un sākusi lēkāt uz pannas. Kopš tā laika buti sauc par dievmātes zivi. Kā tas saistāms ar svēto Agati?
   —   Neticiet, tēvs, — kanoniķis atbildēja. — Tādas pa­saciņas izdomā cilvēki, kas nav redzējuši pasauli un visu mūžu tupējuši savā draudzē. Es pilnīgi droši zinu, ka bute ir svētās Agates zivs. Kad mēs atstājām Sicīliju, mums gadījās braukt garām ugunīgajai Muntgibelas salai. Kād­reiz tā izverduši tādas liesmas, ka tai apkārt jūra izsaususi un uguns sadedzinājusi zivis. Un reiz liela liesma izšāvusies no Muntgibeles kalna mutes un metusies uz Katanamas pilsētu, kur atdusas svētlaimīgās Agates brī­numdarītāji pīšļi. Tad Katanamas iedzīvotāji sanākuši ap viņas kapenēm un vērsuši Kristus apglabāšanas svētbildi pret liesmu. Uguns atgriezusies jūrā un izsausējusi ūdeni vienas jūdzes attālumā, un sadedzinājusi zivis. Tikai da­žas pa pusei sadegušas zivis izglābušās — no tām cēlusies bute, svētlaimīgās Agates zivs… Kas jums kaiš, svētais tēvs?
   Mazais jātnieks tik strauji apturēja savu zirgu, ka kano- niķa rumaka purns atdūrās tā krustos. Tēvs priors bailīgi vērās meža biezoknī, it kā būtu ieraudzījis sausseržu krū­mos kādu briesmoni.
   —    Kas jums kaiš, tēvs prior? — kanoniķis, pārliecinā­jies, ka ne ceļa labajā, nedz kreisajā pusē nav redzams nekas draudīgs, atkārtoja savu jautājumu.
   —   Sakiet, kanoniķi, — mazais jātnieks čukstēja, — ša­jos mežos taču … taču slēpjas Robins Huds?
   Krustneša sejai pārslīdēja viegla ēna: varbūt tikai putns aizlaidās starp viņu un sauli, varbūt zariņš salīgodamies uzvēdīja viņam vēsmu.
   —    Nu, un tad? Ceru, ka jums, tēvs prior, nav bailes no nožēlojama laupītāja?
   Ļoti klusu, kā baidīdamies, ka apkārtējie ozoli neizdzird viņa vārdus, mazais jātnieks atbildēja:
   —    Man ir gan bailes, dārgais kanoniķi. Jūs taču zināt, es neesmu nekāds drošsirdis. Un jūs taču dzirdējāt, ko stāstīja abats * svētās Marijas klosterī? Visbiežāk viņi uzbrūkot mums, neaizsargātiem baznīcas kalpiem.
   —    Es gribētu satikties ar šo izdaudzināto laupītāju! — kanoniķis iesaucās. — Varbūt jūs domājat, ka viņš ir briesmīgāks par saracēni *? Neraizējieties, tēvs prior. Šis bruņu krekls, — to teikdams, krustnesis pavēra savu ap­metni, — šis bruņu krekls ir atvairījis bultu mākoņus pie Jeruzalemes mūriem, bet šis zobens, — te viņš pa pusei izrāva no maksts īsu zobenu, — sargās jūs tikpat droši, kā sargāja karali Ričardu Askalonas laukos.
   Parāvis pavadu, kanoniķis aizjāja garām sava ceļa biedra zirgam un apņēmīgi devās uz priekšu. Tēvs priors sīkā riksītī sekoja viņam, cenzdamies ne soli neatpalikt. Kādu pusstundu viņi jāja klusēdami.
   Pamazām zirgi paātrināja soli; tagad saules tīmekļi daudz ātrāk slīdēja pār jātnieku sejām, zari bez kādas bijāšanas draiski meta viņiem virsū dimantu riekšavas, krusts aizvien niknāk kūļājās uz lempīgā mūka krūtīm.
   Koki pašķīrās, un zirgi sāka iet blakus, galva pie gal­vas.
   Tēvs priors atskatījās pār plecu un nočukstēja:
   —    Zināt, kanoniķi, kādēļ es baidos no Robina Huda? Svētā Klementa dienā no manis aizbēga nepaklausīgs vilans , Klems no Klū. Mani ļaudis padzirdējuši, ka viņš esot aizgājis pie laupītājiem uz Šērvudu. Ja es viņu sa­stapšu mežā, man klāsies plāni.
   Apdedzis celms meža pakrēslī bieži vien šķiet cilvēks, kas nokritis ceļos, bet viltīgie strazdi svilpo gluži kā lau­pītāji .. .
   —    Galu galā es gribētu zināt, ko domā lords šerifs , — krustnesis skaļi sacīja. — Kas viņam ko neatsūtīt šurp kā­dus desmit labus zaldātus! Ja es būtu viņa vietā, pēc trīs dienām laupītāju galvas karātos Notingemas tirgus lau­kumā!
   —    Klusāk, klusāk, kanoniķi, neizaiciniet likteni! Man liekas, šerifs tur nekā nevar iesākt. Robinam Hudam taču midzenis zem katra krūma. Ej nu noķer tādu, kad katrs vilans, katrs vergs ir gatavs atdot viņam savu ādu, ko zā­bakus taisīt, un posta brīdī piemin vispirms viņu un tikai tad svēto jaunavu.
   Tagad te viens zirgs, te otrs pasteidzās pa priekšu, un katru reizi atpalikušajam vajadzēja panākt kaimiņu.
   —    Nesteidzieties taču, tēvs prior! — beidzot iesaucās kanoniķis, pamanījis, ka viņa ceļa biedrs galīgi zaudējis spēkus. — Ja jūs tā kratīsieties seglos, jums noteikti pār­trūks seglu josta. Atlaidiet pavadu, lai zirgi atpūšas. Vai es vēl neesmu jums stāstījis, kā mēs Vidusjūrā sastapām saracēņu kuģi?
   Tagad zirgi gāja soļos; pēc straujā skrējiena viņiem vēl cilājās sāni, spalva uz krūtīm bija sviedros satumsusi.
   Kanoniķis pārmeta vienu kāju pāri segliem un, apsēz­damies sāniski, pagriezās pret ceļa biedru.
   —    Iekarojuši Kipras salu, mēs devāmies uz Akru. Sis pilsētas tuvumā pamanījām saracēņu kuģi. Tā borti bija nokrāsoti zaļā un dzeltenā krāsā, trīs augsti masti snie­dzās debesīs. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šajā kuģī saraceņi veduši dažādus ieročus — lingas, stopus, šķēpus — un divi simti ļoti indīgu čūsku, kam vajadzēja nest nāvi kristīga­jiem. Bultas bira mums virsū kā melns mākonis. Mūsu galeras  ielenca kuģi no visām pusēm, bet nekā nevarēja padarīt. Karalis Ričards kliedza pilnā kaklā: «Vai tiešām jūs ļausiet ienaidniekam aiziet neskartam? Tad ziniet: ja saracēņi aizbrauks dzīvi, jūs tiksiet pakārti tepat pie mas­tiem!»
   Mazais jātnieks uzmeta jūsmīgu skatienu krustnesim, tad paslēpšus pārlaida acis krūmājiem abās ceļa pusēs un klausījās tālāk.
   —    Šie vārdi iedvesa mūsu sirdīs drosmi, — kanoniķis stāstīja. — «Drošāk, Kristus kareivji!» es uzsaucu. Mēs apmetām virves ap ienaidnieka kuģa stūri un pa šīm vir­vēm uzrāpāmies uz klāja. Daudziem saracēņiem nocirta rokas, daudzus iegrūda jūrā. «Uz priekšgalu!» es saucu, ar zobenu tīrīdams ceļu. Visi mani biedri krita, slavinā­dami tā kunga vārdu. Es paliku viens kuģa priekšgalā. Desmitiem līku zobenu . ..
   Piepeši zirgs apstājās.
   No negaidītā grūdiena krustnesis, kas sēdēja seglos sā­niski, tik tikko nenokrita.
   Ceļa vidū, izstiepis roku, stāvēja mūks saplēstā, salāpītā apmetnī.
   —    Svētie tēvi, ziedojiet nabadzīgam Kristus kalpam! — no kapuces apakšas atskanēja balss. — Pa visu dienu ne­viens man nav iedevis ne fārtinga  vakariņām.
   Izdzirdējis pazemīgos vārdus, mazais jātnieks atviegloti nopūtās. Viņa seja, kas acumirklī bija nobālējusi, atdzī­vojās. Viņš dzīrās bāzt roku makā, kad krustnesis iesau­cās:
   —    Lasies nost no ceļa, mūks! Atradis, kam lūgt — na­badzīgiem baznīcas kalpiem! Mums nekā nav, ej savu ceļu.
   Kanoniķis parāva pavadu un aizjāja ubagam garām. Bet ubags vienā lēcienā panāca viņu. Ar spēcīgu roku tas sagrāba zirgu aiz iemauktiem un apturēja jātniekus.
   —    Svētie tēvi, — viņš teica klusā, mierīgā balsī, — vai gan mēs neesam pelnījuši, lai tas kungs mums dotu dažas zelta monētas? Brāļi, kritīsim ceļos un lūgsim dieva žēlsirdību. Varbūt tas kungs izdzirdēs mūsu lūgšanu un savā labvēlībā sūtīs mums kādu grasi iztikai.
   Kanoniķis uzlika roku uz zobena spala. Bet mūks bija pamanījis šo kustību. Viņš papurināja galvu, un kapuce nokrita viņam uz pleciem. Mūkam bija jauna, sārta seja, ruda bārdiņa, līdzeni, balti zobi zem bravūrīgi saskrullē­tajām ūsām. Krustnesis steidzīgi nokāpa no zirga. Viņa mazais ceļa biedrs jau bija nokritis ceļos, salicis rokas pie krūtīm, lai pielūgtu dievu. Neveikli saliekdams garās kājas, kanoniķis noslīga viņam blakus. Tad arī mūks no­metās ceļos.
   —    Nu, brāļi, — viņš teica, — lūgsim, un lai mūsu lūg­šana sasniedz visaugstākā troni. Atkārtojiet: «Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus…»
   Svētie tēvi apmainījās ašiem skatieniem.
   —   Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … — trīcošā balsī čukstēja priors, pacēlis acis pret debesīm, kuras aizsedza ozolu spilgtā zaļotne.
   Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … —arī kanoniķis steidzīgi nočukstēja.
   —     … un sūti mums iztikai. ..
   —     … un sūti mums iztikai…
   —     … zeltu . ..
   Neuzdrīkstēdamies pagriezt galvu, mazais jātnieks pa­šķielēja uz krustnesi. Tas, ierāvis galvu plecos un salie­cis kūkumā spēcīgo muguru, nobālējušām lūpām čukstēja:
   —     … zeltu . ..
   —    … cik iespējams vairāk! — skaļi iesaucās ubags, pielēkdams kājās.
   —    … cik iespē-jams . .. vairāk, — bailēs stingdami, čukstēja svētie tēvi.
   —    Brāļi, tas bija brīnišķīgi, — ubags teica. — Jūs labi lūdzāt — varēja redzēt, no visas sirds. Droši vien tas kungs ir uzklausījis mūsu lūgšanu. Tādēļ, brāļi, palūko­sim mūsu kabatas un brālīgi izdalīsim visu, ko visaugstais mums sūtījis. Sāksim ar mani.
   Šķelmīgi smīkņādams, mūks izčamdīja savas kabatas.
   —   Hm! Acīm redzot, es esmu nogrēkojies pret to kungu: manās kabatās pēc lūgšanas nekas nav nācis klāt.
   —   Arī… ari man nekas nav nācis klāt! — vienā balsī atbildēja svētie tēvi.
   —        Patiešām? Bet es dzirdēju šķindoņu. Jums taču pir­mīt nebija nekā, ne fārtinga? Man rādās, ka mūsu lūgšana tomēr ir aizsniegusi to kungu. Paskatīsimies, paskatīsimies, ar ko mūs apveltījusi tā kunga žēlastība. O! Šeit patiešām kaut kas ir!
   Tā iesaucās ubags, izvilkdams no krustneša kabatas cieši piebāztu muķi.
   —    Bet tagad jūs, svētais tēvs!
   Otrs muķis, ne mazāk resns, nokrita zālē blakus pirma­jam.
   Ubags cieši paveras krustnesī. Tas nosvieda zeme savu apmetni, izklāja to un izbēra uz tā divas riekšavas šķin­došu monētu. Viņš nekurnēdams sadalīja tās trīs vienādās daļās.
   —        Svētīgi tie ticīgie! — izsaucās mūks, norausdams no apmetņa savu zelta daļu. — Pateiksimies tam kungam par viņa žēlsirdību!
   Bet svētie tēvi šoreiz nelūdza dievu.
   Steidzīgi noslēpuši saplakušos makus, viņi uzlēca zirgos un traucās prom.
   Mazais jātnieks kā maiss uzvēlās uz sava zirga kakla un cieši ieķērās krēpēs. Toties krustnesis parādīja, cik ma­nīgi drosmīgie saracēņu uzvarētāji sacenšas ātrumā ar vēju.

   Otrā nodaļa,
   kurā stāstīts par ceturto svēto tēvu
   Un, tiklīdz jau dzelmē ir iebridis mūks,
   Viņš Robinu atvarā grūž.
   «Ja gribi — tad peldi, ja ne — vari slīkt;
   Kā gribi, tā beigsies tavs mūžs!»
   Zaļš plīvurs aizsedza jātniekus. Bet ubagojošais mūks vēl ilgi ieklausījās, kā tālumā pieklust pakavu dipoņa un zaru brīkšķi.
   — Zvēru pie svētā Kesberta, — viņš pavīpsnāja, — šie tēvaiņi skriešanā varētu sacensties ar ikkuru briedi! Tūlīt viņi no kraujas iegāzīsies strautā — tas ir tikpat droši kā tas, ka viņu zelts šķind manā kabatā.
   Apslāpēts plunkšķis apstiprināja viņa minējumu.
   Pašķīris lokanos lazdas zarus, mūks izņēma no sirma ozola dobuma stopu, bultu maku un dzelzs riņķiem apkaltu milnu. Mežā atskanēja jautra dziesmiņa:
   Taukainas zosis, ceptas zosis
   Tieši no iesma uz klosteri diedz.
   «Kas vēlas zosis karstas?»
   Tās svētiem tēviem kliedz.
   Bultu maks pazuda zem platā apmetņa, stops ar atlaistu stiegru nokarājās pār plecu. Mūks soļoja pa taciņu, griez­dams milnu virs galvas. Viņš gāja nesteidzīgi, vieglā gaitā, dziļi ieelpodams plaukstošo pumpuru un svaigās zāles smaržu. Dažbrīd pameta milnu gaisā, notraukdams no caurspīdīgās zaļās velves varavīkšņotus lāsumus, kas bija aizķērušies valgajā lapotnē.
   Kaut kur iesvilpās vālodze, un mūks atbildēja ar tādu pašu_skanīgu trelli. Meža taka sadalījās divos celiņos.
   Mūks pēdējo reizi uzmeta skatienu pakavu nospiedu­miem un nogriezās pa labi.
   Ar katru soli mežs kļuva biezāks un tumšāks. Taciņa kā čūska vijās starp spēcīgiem, zaļoksnējiem stumbriem, kāja te dziļi iegrima miklās sūnās, te uzdūrās atkailinā­tām mezglainām meža vecokšņu saknēm. Saule tik tikko varēja izspiesties cauri kuplajai lapotnei.
   Veikli pieliekdamies zem koku zariem, pārlēkdams pāri kritušiem stumbriem, mūks devās aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem.
   Taciņa jau sen bija pazudusi paaugā, bet mūks nešau­bīgi atrada ceļu. Iznācis lielā klajumā, ko ielenca šalcošs meža milzeņu bars, viņš nometa no pleciem līdz pēdējai vīlītei samirkušo mūka apmetni. Aveņsārts kamzolis spoži atmirdzēja saulē. Puisis aveņkrāsas kamzolī piesteidzās pie jauna ozoliņa, kas pašā pļaviņas vidū slējās pretī de­besīm, jautri vēcinādams zarus un ņirbinādams lapas.
   — Ehē! — puisis iesaucās, apstādamies pie līksmā ko­ciņa. — Redz, kur mana bulta!
   Kokā bija iešauta bulta tad, kad tā stumbrs vēl bijis lokans un tievs kā smilga. Bulta bija izurbusies cauri ozo­liņam un iestrēgusi tajā. Koka stumbrs, pieņemdamies spēkā un augdams augumā, bija nesis līdzi bultu. Puisis aveņkrāsas kamzolī pacēla roku, bet nevarēja aizsniegt bultu.
   —    Vecais Henrijs gan brīnītos, ja redzētu, kā ozoliņš izaudzis pa šiem gadiem. Jau sen vairs nav stopa, ko viņš man toreiz dāvāja par labu šāvienu, bet bulta joprojām ir vesela.
   Viņš ilgi stāvēja nekustēdamies, pieslējies ar plecu pie jaunā kociņa.
   Pāri viņa sandaļu mitrajām siksnām aizšāvās ķirzaka un iespruka zālē.
   —    Kādas acis bija vecītim! — meža klaidonis domīgi teica un papurināja galvu, kā gribēdams atvairīt bēdīgas domas.
   Vēja brāzma sakustināja koku galotnes ap noru.
   —    Jā, Lindherstas mežs paliek Lindherstas mežs. Drīz ciemosimies pie jums! — iesaucās cilvēks, paklanīdamies ozoliem, kas sveicināja viņu. — Mēģini, šerif, sameklēt šeit mani un manus puišus!
   Pamirkšķinājis vanagam, kas lidinājās debesīs, viņš de­vās atpakaļceļā. Mūka apmetnis jau bija izžuvis; ķirzaka pārslīdēja tam pāri un paslēpās kapucē.
   Taukainas zosis, tikko ceptas zosis,
    Ceptas pīles un pīlēnu bars
   Taisni pie abatiem —
   Brālība laba tiem …
   —    Ē, man gan šodien veicas! — meža klaidonis iesmē­jās, no kraujas nolēkdams strauta krastā. — No rīta — divi mūki, redz, kur vēl viens. Taču veselas mucas branga alus nebūtu gana, lai piepildītu viņa nīcīgās miesas …
   Meža klaidonis nedzirdamiem soļiem tuvojās mūkam, kas sēdēja strauta malā uz akmens. Viņš piegāja klāt tik klusu, ka mūks ne ausi nepacēla. Puisis sārtajā kamzolī apstājās, ar apbrīnu aplūkodams vientuļnieka kuplo stāvu.
   Rupjas vadmalas apmetnis, kas sedza viņa plecus, bija tik plats, ka zem tā viegli varētu paslēpt krietnu siena kaudzi. Ap sen neskūto tonzūru sīkos gredzenos vijās rudi mati. Domīgi blenzdams ūdenī, mūks laida caur pirkstiem smagas svina pātaru krelles.
   —    Es gribētu zināt, svētais tēvs, — piepeši ieteicās cil­vēks sārtajā kamzolī, — es gribētu zināt, tēvs, vai daudz lēnprātības saiet tādās zaļoksnējās miesās?
   Apaļā galva uz īsā kakla lēnām pagriezās. Mūka ma­zās, miegainās actiņas pavērās sārtajā kamzolī.
   — Lēnprātība ir visu tikumu māte, — viņš mierīgi, ne­maz nebrīnīdamies, atbildēja. — Esiet lēnprātīgi kā avis — tā mums vēlējis tas visulabais kungs.
   —    Ak tā. Ja nu tu patiešām esi lēnprātīga Kristus avs, tad pārnes mani uz to krastu, — pavēlēja puisis sārtajā kamzolī.
   Ne vārda neteicis, mūks kā zilonis nometās ceļos viņa priekšā. Meža klaidonis uztrausās tā mugurā.
   Mūka kakls bija tik resns un stiprs, ka puisim šķita — viņš apsēdies jāteniski uz mezglaina ozola zara. Savu stopu un bultu maku viņš pacēla virs galvas, lai nesamēr- cētu ūdenī, milnu vēzēja gaisā lēnprātīgajam vientuļnie­kam pašā degungalā.
   Bet tas, padevīgi noliecis galvu, brida pa ūdeni. Palu ūdeņi vēl nebija nokritušies, un strauts bija diezgan plats un straujš, putainā straume triecās pret mūka smagnējo ķermeni. Sākumā ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem, tad pacēlās līdz jostas vietai, līdz krūtīm.
   —    Nu, nu, piesardzīgāk, svētais tēvs! Man nemaz ne­gribas peldēties! — jātnieks klaigāja. — Ūdens droši vien ir auksts? Jā, patiešām — lēnprātība ir liels tikums!
   Pa tam lāgam vientuļnieks tuvojās krastam. Puisis, kas pārbaudīja viņa lēnprātību, grasījās nolēkt zemē. Te viņš sajuta, ka svētā tēva platā plauksta saspiež viņa roku virs elkoņa. Mūks viņu kā spalviņu nocēla no sava kakla un nolaida zemē.
   —    Mans brāli, — mūks teica, pamezdams ar aci savam jātniekam, — lēnprātība ir liels tikums. Esi tik laipns, neatsakies pārnest mani uz viņu krastu.
   —    Oho! — meža klaidonis iesmējās. — Es redzu, ka tu arī mīli labus jociņus! Ko lai dara, parāds nav brālis. Turi augstāk manu stopu un bultas, lai nesamirkst.
   —    Labi, labi, uzmanīšu. Un pie reizes dod man milnu. Es, saprotams, neesmu nekāds vieglais, bet tu, kā raugos, esi dūšīgs puisis.
   Cilvēks sārtajā kamzolī mazliet saļodzījās, kad viņam uzgāzās slapjā vadmalas apmetnī ģērbtais kalns. Viņam nekas nebūtu pretī iemest savu nastu ūdenī, taču svētais tēvs bija trakot stingri iespiedis starp ceļgaliem viņa kaklu. Vientuļnieks jautri vēcināja gaisā milnu, un no viņa lūpām birtin bira gari svēto rakstu panti. Līgodamies
   zem smagās nastas, meža klaidonis pārbrida pāri strau­tam.
   —   Tu patiešām neesi viegls, — viņš teica, izkāpis krastā.
   —    Viss ar dieva ziņu, — vientuļnieks atbildēja, no­šļūkdams zemē no sava jaunā drauga kakla. — Lai kā mēr­dēju savu miesu ar gavēni un lūgšanām, tik un tā…
   Bet te meža klaidonis vienā lēcienā uzlēca svētajam tēvam mugurā.
   —    Pavizini mani vēlreiz, draudziņ! Vai tev, svētais tēvs, aizmirsās, ka man vajag tikt viņā pusē? Nu, nu, mudīgāk!
   Viņš paplikšķināja pa vientuļnieka tonzūru, kā labs jātnieks paskubina zirgu. Un, bez iebildumiem apgriezies, lēnprātīgais Kristus kalps atkal iekāpa strautā.
   Aveņkrāsas kamzolis bija tā piesūcies ar ūdeni, ka izskatījās koši sarkans. Laikam taču vientuļniekam krāsa nelikās pietiekami tumša, jo, nonācis strauta vidū, viņš piepeši tik spēcīgi nopurinājās, ka viņa jātnieks uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un nokrita ne vairs uz svētā tēva platās muguras, bet viltīgajā, putainajā straumē. Puisis iz­spruka no ūdens tikpat ātri kā kaķis no grāvja, kur to iemetuši bērni. Vientuļnieks jau sēdēja savā vecajā vietā un; miegdams acis spožajā saulē, skatījās, kā puisis sār­tajā kamzolī skrien viņam virsū, vēcinādams virs galvas milnu.
   —   Nu gan ģērēšu tev ādu, svētuli!
   —    Tam daudz prāta nevajag, — mūks atbildēja, laiz­dams caur pirkstiem rožukroņi, — nav liela māksla skaitīt ribas lēnprātīgam baznīcas kalpam, kuram tik vien ieroču kā lūgsna un rožukronis. Es gribētu redzēt, kā tu lēkātu, ja man rokās būtu tāda maikste kā tavējā.
   Puisis aveņkrāsas kamzolī apstājās un nolaida milnu. Bet svētais tēvs, negaidīdams, kad viņu lūgs, noliecās un izvilka no krūma apakšas lielisku milnu, kas arī bija ap­kalta ar dzelzi un no ilgas lietošanas kļuvusi spīdīga. Mūka slapjais apmetnis nokrita zemē, bet milna pacēlās gaisā un ņēmās zīmēt sarežģītus astoņniekus virs viņa galvas. Meža klaidonis skaņi iesmējās.
   —   Te nu bija mūks! — viņš iesaucās. — Tas tik ir mūks!
   Viņi sāka riņķot pa noru, apbērdami viens otru ar smagu belzienu krusu. Taču laba cīkstoņa rokās milna ir teicams vairogs. Mežā skanēja klaudzieni, un bailīgās zīlītes pasteidzās uzlaisties visaugstākajos zaros. Un, lai kā pretinieki centās viens otru savainot, milna vienmēr atdūrās pret otru milnu.
   Dzeguze nokūkoja ilgu mūžu vienam un ilgu mūžu ot­ram. Brašie vīri cīnījās divas stundas, un katrs bija nostai­gājis krietnas piecas jūdzes, meklēdams sava ienaidnieka vājo vietu; košsarkanais kamzolis atkal kļūva aveņsārts, bet no vientuļnieka ādas jakas cēlās tvaiki, kad beidzot svētā tēva milna ar visu spēku ķēra meža klaidonim pašu galvvidu. Pār viņa seju sāka plūst asinis.
   —    Tas tik bija sitiens! — klaidonis teica, nomezdams milnu. — Par šo sitienu es laikam piedošu, ka tu valkā talāru.
   Pielēcis kājās, viņš skrēja uz strautu, kur gulēja viņa stops. Nepagāja ne acumirklis, kad viņš bija izrāvis no maka bultu un uzvilcis stiegru. Bet, kad viņš pagriezās, svētā tēva vairs nebija.
   —   Nudien, būs ielīdis zemē! — puisis iesaucās.
   Bet te aiz veca ozola parādījās vientuļnieks — dzelzs bruņu cepuri galvā, zobenu pie sāniem un vairogu rokā.
   —    Es jau domāju, ka tu sava svētuma dēļ esi uzrauts debesīs, — puisis teica, paceldams stopu. — Sen jau ne­esmu šāvis tik lielā mērķī!
   Bet mērķis bija reti izveicīgs: vairogs uzdzirkstīja saulē, bulta noslīdēja pa to un iedūrās zemē, niknumā trīcēdama.
   —    Tu velti izniekosi visas savas bultas, draudziņ, — mūks sacīja, tikpat veikli atvairījis otro un trešo bultu.
   —    Man liekas, tās tev vēl noderēs šai pasaulē.
   —    Par tādu izveicību es laikam piedošu arī to, ka tev ir tonzūra, — klaidonis attrauca. — Bet ņem vērā, svētais tēvs: man tikai vajag papūst šajā ragā — un četri desmiti brašo zēnu būs klāt ātrāk, nekā tu paspēsi aizlūgt par savu grēcīgo dvēseli.
   —    Nesteidzies taurēt, Robin Hud, — mūks pasmējās,
   —    man tik jāiebāž mutē divi pirksti un jāuzsvilpj — kāds desmits dūšīgu suņu būs klāt, lai sagaidītu tavus zēnus.
   —    Ļauj apkampt tevi, tēv Tuk! Es pārmeklēju visu Plomptona parku, lai atrastu tēvu Tuku no Abatu Riptonas! Sauc ātrāk savus suņus, lai es redzu, vai tas ir tiesa, ka tie prot notvert zobos izšautu bultu!
   Tad Robins Huds ņēma savu ragu un taurēja trīs reizes.
   Un tēvs Tuks ielika mutē divus pirkstus, un apdullinošs svilpiens pāršķēla meža biezokni.
   —    Redzēsim, redzēsim, kas ātrāk būs klāt, — murmināja mūks, pārbaudīdams, vai milnas dzelzs riņķi pēc brangā kautiņa ir veseli.
   Un tūlīt no abām pusēm mežā nobrīkšķēja zari. No biezokņa iznira trīsdesmit deviņi strēlnieki zaļos Linkol- nas vadmalas tērpos. Viņiem pretī riedami, kaukdami, cits citam pāri lēkdami, pļaviņā pie strauta iebruka pamatīgi rūsgani suņi.
   Tēvs Tuks ar vienu vārdu nomierināja suņus, un tie, priekšķepas sakrustojuši, apgūlās un izkāra slapjās mēles no asu zobu pilnajām mutēm.
   —    Sveicināti, brašie tēva dēli! — tēvs Tuks sacīja, ar savas ādas jakas plato piedurkni notrausdams sviedrus no pieres.
   —    Uz priecīgu satikšanos likums liek vispirmā kārtā izskalot rīkli ar branga alus kausu. Trīs bultu lidojuma attālumā no šejienes atrodas mana vienkāršā mājvieta. Brieža sāns droši vien jau izsutis krāsnī, ja tik nebūs sasvilis, kamēr mēs ar Robinu šeit izlocījām kauliņus. Pro­tams, četrdesmit puišiem tā ir trūcīga maltīte. Bet, zvēru pie svētā Dunstana, vēl neesmu izšāvis visus briežus ka­raļa mežos.
   Suņi, cits citu apkārt gāzdami, aizdrāzās pa šauro ta­ciņu. Robins Huds, apskāvies ar tēvu Tuku, gāja puišiem pa priekšu. Trīs bultu lidojuma gājienā, vietā, kur bie­zoknis šķita pilnīgi necaurredzams, taciņa izveda puišus izcirtumā pie vientuļnieka vienkāršās mājvietas.
   No simtgadīgiem stumbriem%ūvēto māju ielenca plats grāvis, pilns ar ūdeni. Resnas ķēdes turēja šauru pace­ļamu tiltu.

   Trešā nodaļa,
   kurā stāstīts par veco draugu priecīgo atkalredzēšanos
   Un Robins tos abus aiz piedurknēm ciet —
   Un nu apkārt ozolam griezties!
   «Mēs trijotne jautra, mēs trijotne jautra,
   Bez smiekliem kas trijiem liks ciesties!»
   —    Zvēru pie svētā Dunstana, tā zāle aug acīm redzot! — iesaucās Muks, dzirnavnieka dēls, uzrunādams savu kai­miņu. Puisis gulēja uz vēdera, atspiedis galvu rokās, un vēroja jaunas zālītes ceru, kas bija izlauzies dienas gaismā cauri biezai ietrūdējušu lapu kārtai. — Ja es nebūtu pieēdies līdz kaklam, patiesi, es kā kumeļš liktos virsū za­ļajai zālītei!
   —    Ir gan rīma! — Klems no Klū sāka smieties. — Bet man ne domāt negribas par ēdienu. Patiešām, ja es, tāpat kā agrāk, kalpotu savam prioram, man šādas maltītes pie­tiktu līdz pašai Miķeļdienai.
   —    Ticu, ticu. Tu pie viņa droši vien biji pieradis ga­vēt gan pirms, gan pēc Miķeļiem.
   Strēlnieki gulēja saulgozī pie strauta, netālu no tās pļaviņas, kur Robins un tēvs Tuks bija nesen cīkstēju­šies, gribēdami viens otram saskaitīt kauliņus ar savām milnām. Kā tumši ielāpi jaunajā zālītē bija izsvaidīti meža brāļu zaļie apmetņi.
   Šur tur vēl gailēja ugunskuri, un uz oglēm sprikstēja neapēstā gaļa. Daudzi gulēja, apskurbuši no vīna un su­līgās brieža gaļas.
   No vientuļnieka namiņa atlidoja līksmas kokles skaņas. Smalkajai stīgu sanoņai pievienojās tēva Tuka zemā balss:
   Ja tu nopirksi gaļu —
   Kopā ar gaļu būs kauli.
   Ja tu nopirksi zemi —
   Reizē akmeņus pirksi.
   Ja tu nopirksi olas —
   Arī čaumalas gūsi.
   Ja tu nopirksi kārtīgu alu —
   Nopirksi vienīgi kārtīgu alu!
   —    Iesim paklausīsimies, kā svētais tēvs dzied, — Kleins ieteicās. — Man rādās, ka viņš ar kokli ir tikpat labos draugos kā ar milnu un vīna biķeri.
   Suņi gulēja uz ceļa. Strēlniekiem tuvojoties, tie nemaz  nepakustējās. Pārkāpuši suņiem pāri, strēlnieki iegāja vientuļnieka mājoklī.
   Rupji tēsta ozolkoka galda vidū stāvēja vēderīga mučele, tai apkārt — pusdzerti kausi no vēršu ragiem. No­melnējis koka Kristus no sava krusta pacietīgi noraudzī­jās uz tēvu Tuku, kas trinkšķināja kokles stīgas.
   Robins Huds, Mazais Džons un Vils Statlijs lūkojās uz svēto tēvu ar izbrīnu un sajūsmu, jo mūka resnie pirk­sti viegli kā pūciņas lidinājās pa stīgām, un dziesmu krā­jums viņa skaļajā rīklē šķita neizsmeļams.
   —    Cik daudz mūku esmu redzējis savā mūžā, bet tādu gan ne, — sacīja Vils Statlijs, kad tēvs Tuks bija beidzis dziedāt. — Saki, tēvs, — no kura klostera tu nāc? Ja tavā klosterī visi mūki ir tādi, es labprāt izdošu pēdējo šiliņu par tonzūru un, zvēru pie jaunavas Marijas, līdz mūža galam nepārkāpšu jūsu klostera kārtību!
   Tēvs Tuks pakāra kokli uz sienā iedzīta vadža. Viņš šķelmīgi smīnēja.
   —    Nu labi, — viņš teica, — ja tu gribi redzēt manu klosteri, tad dodies tiešā ceļā uz Remzi, Hantingdonšīras grāfisti. No turienes mūsu klosteri var ar roku aizsniegt. Tu pajautā, kā aiziet uz Abatu Riptonu, — katrs puika tev pateiks. Tikai, ja tev gadītos aizkulties līdz Riptonai, lai dievs tevi sargā pieminēt tēva Tuka vārdu. Svētajos rakstos ir sacīts: ko sēsi, to pļausi. Bet es tur esmu iesējis labu kāvienu.
   —    Vil, Vil! — Robins Huds pārmetoši šūpoja galvu. — Vai tev nav žēl savu labo draugu, ka tu posies uz klos­teri? Ja tev tā trūkst garīgas pamācīšanas, no šīs dienas mums būs savs biktstēvs, kapelāns  un saimniecības pārzinis. Vai ne, svētais tēvs?
   —   Tu trakot viegli pieņem ļaudis savā vienībā, — tēvs Tuks piezīmēja. — Un ja nu es nemaz neesmu dieva jē­riņš, bet gan Gaja Gisborna algotnis vai Notingemas še­rifa mežsargs?
   —   Neraizējies, tēvs Tuk, tev atradīsies galvinieki, — atskanēja Mazā Džona balss. —Ja brangais vīns tev nav laupījis atmiņu, tad tu varbūt atceries Remzi klostera vilanu Džonu Mazo?
   —    Kā tad lai neatcerētos! Viņa dēļ jau man vajadzēja atvadīties no Abatu Riptonas. Atceros, protams, atceros! Tas bija stalts puisis, galvas tiesu garāks par tevi, strēlniek.
   —    Vai patiešam lielāks? — Robins Huds uzmeta ašu skatienu savam biedram. — Bet es domāju, ka pasaulē vēl nav piedzimis cilvēks, garāks par mūsu Mazo Džonu!
   —    Garāks, garāks, — mūks atkārtoja, — un, liekas, arī platākiem pleciem. Vai tad mums tā plūkšanās iznāca nieka dēļ? Kad viņš uzcēla plecos veselu siena gubu un sacīja: «Pateicos, ser senešal *,» — es domāju, ka mūsu ve­cais uz vietas izlaidīs garu.
   —   Stāsti taču no sākuma, svētais tēv, — sarunā iejau­cās Klems no Klū. — Penterē tā, ka nekā nevar saprast. Kas tas senešals tāds ir, un kas tā par siena gubu?
   —    Senešals ir pārvaldnieks mūsu muižā, Abatu Riptonā. Es viņam biju par rakstvedi un nēsāju somu ar papī­riem. — Tēvs Tuks pamāja uz lielu ādas somu, kas bija pakārta pie griestiem. — Mēs ar viņu aizgājām uz palie- nas pļavu Gotonā — pieņemt pļāvēju darbu. Šis pats Džons Mazais todien atstrādāja klaušas un bija atnesis līdzi krietnas septiņas pēdas garu izkapti, bet izkapts kāts — kā pamatīga ilkss. Mans senešals jau nopriecājās, jo Džons Mazais ar vienu vēzienu nopļāva vairāk nekā citi trijatā. Jums jāzina, ka pie mums izsenis valda tāds likums: siena laikā vilani par dienas darbu saņem tik daudz siena, cik var pacelt uz savas izkapts kāta. Ja kāts salūst vai skar zemi, viņš sienu zaudē un aiziet tukšā. Nu, un, kad šis pats Džons Mazais pabeidza darbu, jā, pabeidza darbu, viņš pacēla uz savas ilkss veselu siena gubu, un izkapts nesalūza un pie zemes nenoliecās. «Pateicos, ser senešal.» Un iet prom. Bet mans senešals bļauj: «Stāvi! Likumā nav paredzēta šitāda izkapts.» Viņš pasauca ļaudis, un tad sā­kās plūkšanās. Senešals uzklupa man: «Ko tu stāvi kā miets?» Es saku: «Es nevaru, man jāsargā soma.» Viņš gribēja paņemt no manis somu, bet man šis joks nepa­tika — es redzēju, ka Mazajam taisnība. Vilku seneša- lam ar somu pa galvu. Viņš sastinga. Es nogāzu no kā­jām vienu, otru un atvadījos no nolādētās Riptonas. Tik vien palika piemiņai kā soma un kāds desmits perga­menta tīstokļu.
   —    Jūsu vilani gan laikam bija priecīgi par zudumu! — Robins Huds teica. — Ei, tēv, parādi mums šos rakstu dar­bus!
   Strēlnieki ziņkārē noliecās pār bijušā Riptonas rakst­veža teļādas somu. Tēvs Tuks izņēma no tās dzeltenpelēku rituļu žūksni. Strēlnieku sejas nobālēja, acis sāka spīdēt, uzacis saraucās, jo katrs no viņiem kādreiz bija bijis vi- lans un zināja, ko nozīmē šīs šaurās ādas strēmeles.
   —    Te ir tas Džona Mazā hirogrāfs *, — tēvs Tuks sa­cīja, izritinādams uz galda rupja pergamenta sloksni, ku­ras mala bija nevienādi nogriezta.
   Mazais Džons sarāvās.
   —    Palasi, palasi, — viņš teica un uzlika roku uz galda, lai pieturētu rituļa malu. — Paskatīsimies, tēv, cik stiprs tu esi rakstu mākslā!
   Tēvs Tuks iestrēba alu un sāka lasīt:
   —   «Džons Litls nomā vienu virgatu * zemes no Remzi klostera. Par to viņš maksā trijās reizēs. Un vēl šerifam par palīdzēšanu — četrarpus penija *, šerifa apgaitā — divus penijus siļķu naudas. Un vēl vilanu nodokli, maksu par cūku ganībām, nodevu tiltu labošanai, gaidu * nodevu, merketu *, hieretu * un gerzumu *. Uz ziemassvētkiem — vienu kukuli maizes un trīs vistas kā ziemassvētku dāvanu; uz lieldienām — divdesmit olas; par tiesībām lasīt kritu­šos zarus — divas vistas …»
   Tēvs Tuks lasīja, lēnām līgodamies no vienas puses uz otru.
   Klems no Klū pietupies uzmanīgi raudzījās viņam mutē; lasītprašana viņu pārsteidza daudz vairāk nekā tas, cik veicīgi mūks bija rīkojies ar milnu.
   Vils Statlijs un Muks, un Robins kā sarunājuši pacēla skatienu no sadzeltējušā pergamenta uz vakara māko­ņiem — zelta kuģīšiem, kas augstumos peldēja pār ozolu galotnēm.
   —    «Katru nedēļu no svētā Miķeļa svētkiem * līdz pirmajam augustam Džonam Mazajam trīs dienas jāstrādā tāds darbs, kādu viņam liks …»
   —    Mēs strādājām kungam pirmdienās, otrdienās un trešdienās, — Vils Statlijs domīgi teica.
   —    «… Ja Džonam Mazajam liks kult, tad pa vienu darba dienu viņam jānokuļ divdesmit četri kviešu vai rudzu kūļi vai trīsdesmit miežu kūļi…»
   —   Jā, mums arī bija trīsdesmit, — Muks pamāja ar galvu.
   —    «… Bet, tīrot vecu noteku, viņam jāizrok vienu rodu * garš grāvis .. . Vienā darba dienā Džonam Maza­jam jāsavāc divi žagaru saišķi un piecpadsmit meža plūmju zaru saišķi. Katru nedēļu no svētās Miķeļdienas viņam jāuzar pa vienai strēmelei kopīgā arkla iejūgā ar citiem vilaniem.»
   Mākoņi debesīs uzliesmoja aveņu sārtumā. Ar katru rindu aizvien jaunas un jaunas klaušas gāzās uz nelaimīgo vilanu. Tās sasaistīja viņu no visām pusēm bezgalīgā tīmeklī.
   Katrs vārds atgādināja strēlniekiem par verdzību, no kuras viņi bija bēguši uz mežu, un aizvien augstāk un augstāk cēlās debesis pār vientuļnieka būdiņu, un brīvāk šalca nosārtojušās koku galotnes.
   Neviens nepamanīja, ka Mazais Džons, parakājies azotē, izvelk no turienes saņurcītu, sviedriem piesūkušos per­gamenta gabaliņu.
   —    «… Parastajās siena pļaušanas dienās,» — tēvs Tuks lasīja, — «viņš saņem tik daudz siena, cik var pa­celt uz savas izkapts kāta, tā, lai izkapts nenoliektos pie zemes …»
   Te Mazais Džons nosvieda uz galda savu rakstu.
   —   Ei, svētais tēvs, pārbaudi, vai mani robi nesakrīt ar tavējiem!
   Tūlīt kāds desmits platu plaukstu piespieda abas perga­menta sloksnes pie galda.
   Ruļļu robainās malas savienojās un sakrita tik precīzi, it kā nazis tikko būtu pārgriezis tīstokli divās daļās.
   —    «Džons Mazais nomā vienu virgatu zemes no Remzi klostera …» — tādu rindu izlasīja tēvs Tuks uz pergamenta gabala, ko Mazais Džons bija nometis uz galda. Viņš iz­brīnā aizrijās un izbolīja savas mazās acis uz strēlnieku.
   —        Ieskaties nu, tēv Tuk, vai patiešām tavs Džons Ma­zais bija galvas tiesu garāks par mani? Un plecos platāks?
   —        Ā… ā… ā… laikam jau būšu pielicis klāt, — tēvs Tuks nomurmināja, slaucīdams sviedrus no pieres, un viņa vārdi noslīka smieklu vētrā.
   Robins Huds pielēja pilnu kausu un pacēla to augstu virs galvas.
   —         Par jautro Šērvudas mežu! — viņš sauca. — Par karaļa briežiem un mūsu trāpīgajām bultām! Par maniem trīsdesmit deviņiem brašajiem vīriem un par četrdes­mito — tēvu Tuku!
   Bet tēvs Tuks stingrā apņēmībā kratīja galvu.
   —        Pagaidiet, vēl nedzeriet par tēvu Tuku, — viņš teica. — Es patlaban nevaru iestāties kara draudzē. Godī­gam cilvēkam jāpilda savi solījumi. Es vēl esmu kādu nieku parādā svētajam Kesbertam un, kamēr nebūšu no­rēķinājies, neesmu kungs pār sevi.
   Robins Huds sarauca uzacis un nīgri uzlūkoja tēvu Tuku.
   —    Kādu solījumu tad tu esi devis svētajam Kesbertam? Doties uz svēto zemi sargāt pestītāja šķirstu?
   —    Nē, Robin, līdz pestītāja atdusas vietai pa sauszemi nevar aiziet, bet pa jūru — kurš kuģis gan izturētu tāda punča smagumu? Es zvērēju pie svētā Kesberta, ka došos uz Notingemu, uz strēlnieku sacensībām, un pierādīšu vi­sai pasaulei, ka stops krietna mūka rokās raida bultas mērķī nebūt ne sliktāk kā tad, kad ar to šauj karaļa strēl­nieki. Sacensības sāksies piektdien, tā ka jau šonakt man jālaižas ceļā.
   Robins Huds smīkņāja, skrullēdams ūsu. Viņš pamāja ar galvu.
   —    Tādus solījumus mēs cienām, tēv Tuk. Tādi zvēresti stingri jāpilda. Bet man gan šķiet, ka svētais Kesberts ne­ņems ļaunā, ja tavā vietā uz Notingemu dosies Mazais Džons. Viņš taču vēl nav norēķinājies ar tevi par siena gubu, kuru ar tavu palīdzību aiznesa no palienas pļavām.
   Te Robins pamirkšķināja Mazajam Džonam; tas pacēla savu stopu, savilka un atlaida stiegru. Stiegra iedziedājās.
   —    Zvēru pie svētā Kesberta, — strēlnieks iesaucās,
   —    es pilnīgi nolīdzināšu tavu parādu, tēv Tuk! Dod man bultu no sava bultu maka.
   Tēvs Tuks nelika ilgi lūgties. Liekuļoti nopūzdamies, viņš pasniedza Mazajam Džonam no kārklu klūgām pītu bultu maku. Džons izvilka bultu un uzmanīgi pasvēra to saujā. Tad ielika atpakaļ makā un izraudzīja citu, sma­gāku. Platais dzelzs uzgalis spīdēja kā asi trīts nazis.
   —    Laba, — sacīja Mazais Džons, — taisna un vējā ne­līgosies. — Viņš salīdzināja to ar bultu no sava maka.
   —    Varētu domāt, ka tās taisījis viens bultu meistars. Vai tikai tas nav klibais meistars no Trentas?
   —    Tas pats. Kas tad vēl prot iztaisīt tādu bultu? Bet tagad tev ir divas vienādas. Skaties, nesajauc, atceries, kura no tām ir mana.
   —    Nebaidieties, tēv, svētais Kesberts būs apmierināts.
   Robins Huds pielika pie lūpām savu ragu. Trīs reizes
   taurēja rags, un tā skaņa vēl nebija noklususi meža dzi­ļumā, kad jautrā kara draudze sapulcējās vientuļnieka mājas priekšā. Draudzīgiem saucieniem strēlnieki sveica jauno biedru, tēvu Tuku. Pēc tam, izklīduši biezoknī, viņi devās uz Šērvudas mežu.
   Pa meža taku gāja tikai Robins, tēvs Tuks un Mazais Džons, bet viņiem pa priekšu, ar platajām krūtīm šķirot lazdu krūmus, tecēja svētā tēva suņi.
   Tagad joki bija beigušies. Robins Huds ar draugiem pārrunāja nopietnas lietas. Viņš stāstīja par to, ka No- tingemas šerifs aizvien ciešāk savelk cilpu ap drosmīgo strēlnieku saujiņu.
   —    Mēs varam aiziet uz Lindherstas mežu, — Robins runāja. — Bet kāda tur jēga? Mūsu ir tikai četri desmiti. Toties vergu jautrajā Anglijā …
   Viņš nepabeidza teikumu un kādu laiku gāja klusēdams. Tad papurināja galvu.
   —    Ej, ej uz Notingemu, Mazais Džon, — viņš piepeši ieteicās. — Pacenties izlūkot, ko domā mūsu ienaidnieki. Mums jāzina iepriekš, no kurienes draud trieciens. Es sa­celšu kājās vilanus Sailsā un Vordenā. Bet pagaidām. pagaidām mums jātaupa spēki^ jo visā jautrajā Anglijā ir tikai četri desmiti brīvu cilvēku, tikai četri desmiti…

   Ceturtā nodaļa Kā Mazais Džons kļuva par šerifa kalpu
   «Holdernesa, dzimtā puse,
   Kur man piedzimt bija ļauts.
   Reinolds Grīnlīfs, Zaļā Lapa,
   Šerif, tā, lūk, mani sauc!»
   Garš, izkāmējis ķermenis zvārojās pie karātavām, griez­damies kā vilciņš asajās vēja brāzmās. Uz šķērskoka sē­dēja vārna un spodrināja knābi.
   Mazais Džons ciešāk saspieda stopu rokā un, sakniebis lūpas, lai neieelpotu saindēto gaisu, metās skriet. Kājas tikko skārās pie zemes, tik ļoti viņš steidzās prom. Kad sirds sāka pārlieku dauzīties, viņš atvēra muti un dziļi nopūtās. Nāves smaka bija palikusi aiz muguras.
   Otras karātavas gaidīja savu upuri. Vējš šūpoja cilpu. Zem trešā šķērskoka svaidījās sarkans, kraukļu saplosīts ķermenis.
   Rau, ceturtās un piektās …
   Tātad Notingema jau tuvu.
   Astoņi vērši vienā iejūgā aizvilka pa ceļu smagu arklu, kas bija pagriezts ar lemesi uz augšu.
   Pretī rībēdams brauca podnieka pajūgs.
   —   Uz svētkiem, strēlniek? — braucējs uzrunāja Džonu. — Steidzies, ļaudis pulcējas!
   Pie ziemeļu vārtiem lauka vidū pacēlās paaugstinājums ar pakāpieniem šerifam un dižciltīgajiem pilsētniekiem.
   Kaut gan bija agra rīta stunda, zemas kārtas ļaužu pūlis jau plašā lokā ielenca šaušanas vietu. Tā kā bija svētā Andreja svētki, amatnieki un tirgotāji atpūtās no darbiem. Zemnieki no kaimiņu ciemiem steidzās uz pilsētas mūriem paskatīties jautrās sacensības. Sajā dienā viņi bija brīvi no klaušām un nedrīkstēja apstrādāt savu zemi.
   Pie slitas, ķēdes žvadzinādami, mazi zirdziņi slinki grauza auzas. Ap miesnieka ratiem bija sapulcējušies uz svētkiem sanākušie strēlnieki.
   Miesnieks, nokāris kājas pāri ratu malai, par kaut ko strīdējās ar viņiem.
   Mazais Džons starp strēlniekiem pazina Melno Bilu, Bernisdēlas mežsargu. Tikšanās ar vecu paziņu nesolīja nekā laba, un Mazais Džons apstājās patālāk, atspiedies pret slitu. Ar zinātāja aci viņš aplūkoja savus sāncenšus, bet pēc tam — viņu ieročus.
   Tur bija dažādi stopi — gan īsi, kurus šaušanas laikā tur sev priekšā un uzvelk pret krūtīm, gan lieli, sešas pē­das gari no Spānijas īves un kļavas, vienkārši un lakoti, ar raga uzgaļiem, — bet mazais Džons varēja galvu likt ķīlā, ka šeit nevienam nav stopa, ko būtu darinājis Rū­dolfs Krāks no Elsbijas, un pītajos un no ādas darinātajos bultu makos nav nevienas bultas, ko būtu dreijājis kli­bais no Trentas.
   Piepeši Mazais Džons izdzirdēja Robiņa Huda vārdu. Aizmirsis piesardzību, viņš tuvojās miesnieka ratiem.
   —    Kā tad tu domā, — miesnieks runāja, vērsdamies pie strēlnieka, kas bija tievs kā žagars, — vai tad cilvēks var tik labi šaut bez nešķīstā palīdzības? Tam es nekad neticēšu. Mūsu draudzē ir viens svētceļnieks, kas izstai­gājis visu pasauli, patiešām svēts cilvēks: bijis gan pes­tītāja kapa vietā, gan Ciānas kalnā, gan Betlēmē, pār­nesis palmu lapas no Jērikas zemes. Viņš jau nu zinās. Viņš saka: strēlnieks, kas pārdevis savu dvēseli velnam, ņemot krucifiksu par mērķi un iešaujot tajā bultas. Tas raidot uz pestītāju trīs bultas, un nelabais vadot šīs bul­tas taisni mērķī. No krucifiksa uz tām uzšļācoties šķīstās asinis, un pēc tam šīs bultas nekļūdīgi trāpot mērķi, jo to lidojumu virza velns.
   —    Tu saki, tikai trīs bultas? Bet kā tad pārējās? — jau­tāja kārnais strēlnieks, atgrūzdams pakausī lapsādas ce­puri un slaucīdams nosvīdušo pieri.
   —    Citas bultas var trāpīt mērķī, bet var arī aizlidot garām. Izšāvis šīs trīs bultas, burvis nemaz vairs nešauj labāk par ikkuru citu cilvēku.
   Miesnieks, atgāzis galvu, pielika pie lūpām lielu ādas pudeli. Strēlnieki, slienas rīdami, skaudīgi klausījās, kā vīns guldz viņa kaklā.
   —    Bet kādēļ tad Robins Huds nekad neaizšauj ga­rām? — jautāja kārnais strēlnieks. — Arī ceturto, arī simto reizi?
   —    Kā tu zini, ka viņš nekad neaizšauj garām?
   —   Tā cilvēki runā.
   —    Viņi maldās, — miesnieks pārliecinoši atmeta ar roku. — Pirmās trīs bultas noteikti nonāvē, pārējās vairs nav sātana varā. Toties viņš var tev apmānīt acis. Kad burvis šauj ar vienkāršām bultām uz nedzīvu mērķi, sātans var tev apmānīt acis, un tev liksies, ka bulta ir trāpījusi mērķi. Izrauj tādu bultu no mērķa, apslaki ar svēto ūdeni, un tā tūlīt izkūpēs kā dūmi. Bet, ja burvis ar vienkāršu bultu šauj uz cilvēku, noskaiti lūgsnu, un bulta aizlidos ga­rām.
   —    Tiesa gan, — apstiprināja Melnais Bils, mirkšķinā­dams savas šķībās acis, kas spīdēja kā ogles. — Mani reiz lūgšana izglāba no Robiņa Huda bultām. Biju kritis viņa klaidoņu rokās, vini mani nostādīja pie ozola un sāka šaut virsū. Es noskaitīju lūgšanu, un tas kungs atvairīja viņu bultas no manis. Laupītāji izšāva veselu bultu mākoni, un neviena mani neskāra …
   Strēlnieki saskatījās.
   —    Vai patiešām neviena? Vai tiešām visas aizlidoja garām? — atskanēja neticīgas balsis.
   Mežsargs piesārta.
   —    Zvēru pie sava patrona, svētā Roberta, bultas iedū­rās tik tuvu, ka es nevarēju pakustināt ne roku, ne kāju, tās caurdūra manu apģērbu, bet miesā nebija nevienas skrambiņas.
   —    Zvēru pie svētā Kesberta, Melnais Bils stāsta patie­sību! — Mazais Džons iesaucās, nevarēdams novaldīt smieklus. — Viņš izskatījās pēc teļādas, ko ādminis uz­spraudis uz dēļa!
   Strēlnieki vienā balsī ierēcās smieklos, Melnais Bils, pazinis vecu ienaidnieku, ķēra pēc naža, bet Mazais Džons acumirkli izrāva bultu no maka.
   —    Paga, šķielaci! Tu esi aizmirsis pielūgt dievu, lai viņš glābj tavu ādu.
   —    Sargies, mēs tagad neesam mežā! — draudīgi no­šņāca mežsargs.
   —    Tu taču atgriezīsies mežā, — kārnais strēlnieks no­smīnēja. — Bāz nost savu nazi, citādi sarūsēs. Un turi mēli aiz zobiem, kamēr āda vesela. Bet tu, puis, — viņš pagriezās pret Džonu, — savu mākslu varēsi rādīt pēc kā­das stundas. Nedeldē stiegru veltīgi. Ej, ej, miesniek, pa­stāsti mums vēl par noburtajām bultām.
   Melnais Bils sabozies pagāja sānis. Bet miesnieks ņē­mās stāstīt, kā viņu draudzē, Donkasteras tuvumā, kāds burvis, gribēdams iegūt bultas, kas vienmēr trāpa mērķī, treju ceļu krustojumā šāvis uz pestītāja koka tēlu un caur­urbis pestītājam krūtis. Un tūlīt no brūces izšāvies sar­kans zibens, un noziedznieks nokritis, debess uguņu ķerts…
   Tajā laikā pa pilsētas vārtiem svinīgi iznāca svētku tērpos ģērbtu bruņinieku un pilsētnieku bars ar šerifu un viņa sievu priekšgalā. Un miesnieks aizmirsa izstāstīt, kas notika ar krucifiksu un burvi, bet viņa klausītāji aiz­mirsa, ka stāsts nav pabeigts. Visi skatījās, kā dižciltīgie skatītāji sasēstas savās vietās.
   —    Tad re, kāds ir tas Notingemas šerifs! — Mazais Džons atkārtoja, nenolaizdams acis no stalta sirmgalvja, kas bija ģērbies purpursārtā, ar zeltu izšūtā mantijā. — Tad re, kāds viņš ir, Ralfs Merdahs, man nākamais saimnieks! Paga, paga, šerif, gan mēs izspēlēsim jautru jociņu ar tevi!
   Herolds * pūta sudraba tauri.
   Strēlnieki atdalījās no pūļa un sastājās rindā pie koka paaugstinājuma pakājes.
   Viņiem pievienojās kāds desmits strēlnieku no šerifa apsardzes, smagās ķiverēs un pītos bruņu kreklos. Divi
   simti jardu * attaluma bija novietots mērķis — dēlis, uz kura uzzīmēti trīs apļi.
   Tauta nepacietīgi murdēja, kamēr strēlnieki izlozēja šaušanas kārtību. Mazais Džons pasmaidīja, kad izloze saveda viņu vienā pārī ar Melno Bilu.
   Beidzot sagatavošanās bija pabeigta. Saule sildīja strēl­niekiem muguras un spoži apgaismoja mērķi. Nospindza pirmā stiegra, un bulta iedūrās trešajā, vislielākajā aplī. Sprogains puišelis, nespēdams izspiesties cauri blīvajam pūļa lokam, izbāza galvu starp viena skatītāja kājām.
   —        Slikts šāviens, — kā labs zinātājs viņš teica drau­gam, kas sēdēja zemē pie pašas virves. — Tēvocis Bens saka, lai drīkstētu šaut otrajā gājienā, vajagot ar trim šāvieniem divreiz trāpīt vismazākajā aplī, vērša acī.
   Mazais Džons uzjautrinājās, vērodams, cik ilgi tēmē šerifa kalpi un cik neklausīgas ir viņu bultas.
   Vidējā aplī jau rēgojās kāds ducis bultu, bet vērša acs vēl joprojām bija vesela.
   Mērķa vidū pirmais trāpīja kārnais strēlnieks ar laps­ādas cepuri — tas, kas pirmīt bija strīdējies ar miesnieku. Divas bultas viņš gandrīz netēmēdams iešāva vērša acī, trešā aizgāja greizi un iedūrās lielajā aplī.
   Pūlī kāds sita plaukstas.
   —        Vanagu var pazīt pēc lidojuma, — Mazais Džons smīkņāja. — Varu saderēt, šis puisis ir ievingrinājis roku uz karaļa briežiem! . .. Nu, Melnais Bil, parādi godīgiem ļautiņiem, kā šauj karaļa mežsargs.
   —        Ne jau sliktāk par jūsējiem! — Melnais Bils atcirta un piegāja pie līnijas.
   Mežsargs ilgi, ilgi tēmēja.
   Viņš samiedza acis šaurā svītriņā, tālab viņa seja, apau­gusi ar piķa melnu bārdu, sašķiebās smieklīgā grimasē. Bulta atrāvās no stiegras un iedūrās vērša acī.
   —        Bravo, Bil! — pūlī sauca. — Skaties, otrreiz neaiz­šauj garām.
   Mežsargs atkal pacēla stopu. Viņš atvilka stiegru līdz labajai ausij un sastinga, aci piemiedzis.
   —   Sauj taču! Ka tā acs neaizaug ciet!
   Bet Melnais Bils neizšāva.
   Viņš kaut ko norūca bārdā, nosvieda zemē savu bultu un izņēma no maka citu.
   Mežsargs tēmēja tik rūpīgi, it kā ar pūlēm meklētu gaisā šauru taciņu, kas ved uz mērķi. Un otra bulta iedū­rās vērša acī blakus pirmajai.
   Nepievērsdams uzmanību sajūsmas saucieniem, Melnais Bils iebāza pirkstu mutē, aplaizīja to un pacēla virs galvas. Viņš pārbaudīja vēja virzienu un stiprumu. Un viņa trešā bulta tikpat ilgi lūkoja ceļu un tikpat droši to atrada kā pirmās divas.
   —   Trīs no trim! — paziņoja pilsētas strēlnieku priekš­nieks, kas vēroja sacensību gaitu.
   Melnais Bils zemu palocījās uz to pusi, kur sēdēja še­rifs, tad izsmejoši uzlūkoja Mazo Džonu.
   —   Re, kā šauj karaļa mežsargi! — viņš sacīja. — Iz­dari tu, klaidoni, labāk!
   Bet Mazais Džons negribēja priekšlaicīgi parādīt savu māku. Viņam vajadzēja tikai iegūt tiesības piedalīties ot­rajā gājienā.
   Nevīžīga gaita viņš piegaja pie svītras un tik atri iz­šāva visas trīs bultas, ka pirmā vēl drebēja, kad trešā ieurbās mērķī.
   —    Svētā jaunava! — iesaucās miesnieks, kas bija visā garumā izstiepies savos ratos. — Viņš bultas ber kā zir­ņus! Cik tur trūka, tās būtu panākušas cita citu.
   —   Divas no trim, — paziņoja strēlnieku priekšnieks un pavēlēja kalpiem uzstādīt otru mērķi.
   —    Tagad mēs ar tevi pamērosimies spēkiem, — Mazais Džons sacīja mežsargam, kad kalpi bija noskaitījuši trīs­simt trīsdesmit jardus no svītras, iesprauduši zemē kārti un pakāruši pie tās gredzenā savītu kārkla klūgu.
   Astoņi labākie šāvēji gaidīja, kamēr herolds pūtīs savu tauri: trīs Notingemas garnizona strēlnieki, trīs mežsargi, kārnais strēlnieks ar lapsādas cepuri un Mazais Džons.
   Bruņinieks, kas sēdēja blakus šerifam, piecēlās, nometa no pleciem kumeļa ādu, kas bija segusi spīdīgu bruņu kreklu, un pieprasīja, lai viņam dod stopu. Viņš arī gri­bēja piedalīties tautas izpriecās.
   —    Gajs Gisborns! Gajs Gisborns! — pūlī čukstēja.
   —    Kur tas redzēts, ka šauj otrajā mērķī, nešāvis pir­majā? — kārnais strēlnieks pukojās. — Tāda likuma nav!
   —   Jocīgais! — Mazais Džons paraustīja plecus. — Li­kumi nav domāti kungiem.
   Strēlnieki pašķīrās, dodami bruņiniekam ceļu. Mazais
   Džons noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija dzirdējis, ka Gajs Gisborns zvērējis notvert Robiņu Hudu un divas nedēļas no vietas rikšojis pa mežiem, cerēdams atrast viņa pēdas.
   Herolda taure vēstīja, ka sākas otrais gājiens. Bruņi­nieks nometa zemē cimdus, pacēla stopu un izšāva.
   —    Ser Gaj Gisborn! — šerifs iesaucās. — Es redzu, jūs tikpat lieliski protat šaut ar stopu kā cilāt zobenu un šķēpu turnīros. Jums acis tikpat labas kā sirds.
   Bruņinieka izšautā bulta izdūrās cauri gredzenam un iesprūda kārtī. Viņš izšāva vēlreiz, bet šoreiz netrāpīja.
   —     Nolādētais stops nekur neder! — bruņinieks sacīja un ar tādu spēku aizsvieda stopu prom, ka tas, atsities ar galu pret zemi, augstu palēcās un stiegra satrūkdama skaļi noblīkšķēja.
   Šerifs steidzās mierināt savu draugu:
   —     Neuztraucieties, ser Gaj. Ikvienā lietā vajadzīgs pie­radums, un tomēr jūs ar pirmo reizi nomērķējāt.pareizi. Skatieties, maniem strēlniekiem šodien neveicas.
   Un patiešām, bulta pēc bultas lidoja mērķim garām, un strēlnieki cits pēc cita atstāja laukumu, skanot pūļa jautrajiem saucieniem un izsmejošiem svilpieniem.
   Tagad tikai trīs stāvēja pie svītras: kārnais strēlnieks, Melnais Bils un Mazais Džons. Kārnais strēlnieks iešāva vienu bultu kārtī blakus Gaja Gisborna bultai. Otro un trešo vējš aiznesa sānis.
   —    Nu, zēni, liecieties gulēt: Melnais Bils sāk acis miegt!
   —     Bil! Tu dzirdi, čigān? Pasūkā vēlreiz pirkstiņu — varbūt izzīdīsi laimi!
   —     Zvēru pie tā kunga, šitādā mērķī šaut ir viena āķīga padarīšana!
   —    Paskat, paskat, viņš mērķē sānis, lai piemānītu vēju!
   —    Un uz augšu, lai trāpītu mērķī!
   Tēmēt bija grūti: vējš pieņēmās spēkā, turklāt, šaujot no tik liela attāluma, vajadzēja palaist bultu daudz aug­stāk par mērķi, lai tā apmestu gaisā slaiku loku un, le­jup krizdama, trāpītu mērķi.
   Pirmo reizi Melnais Bils bija tēmējis pārāk zemu, otro — pārāk augstu.
   Trešo reizi mežsargs tēmēja tik ilgi, ka uz Gaja Gisborna bultas, pašā gredzena vidū, paspēja nolaisties kāds ņiprs zvirbulēns. Viņš iečiepstējās vienu un otru reizi, uzlēca uz kārnā strēlnieka bultas un sāka plūkāt tās spalvas. Tas
   sajūsmināja pūli, kas vēroja sacensību. Visās malās ska­nēja saucieni:
   —    Ei, Bil, rauj vaļā, citādi tas putns savīs pērkli, iekams tu izšausi! Un vēl izperēs mazuļus!
   Nožvindzēja stiegra, un ap mērķi pūkas vien pajuka. Iezīmējusi gaisā pareizu loku, bulta iedūrās kārtī, pienag­lodama pie tās zvirbuli.
   —   Labs šāviens, Bil, — Mazais Džons teica. — Tikai, ja tu būtu tēmējis man sirdī, es tevi būtu pārvērtis par ezi, iekams tu būtu paspējis atlaist stiegru. Vai nevarētu attīrīt mērķi no medījuma? Es neesmu zvirbuļu mednieks.
   Apstājies divus soļus no svītras, Mazais Džons pacēla gaisā smagu bultu un, pagriezies pret paaugstinājumu, iesaucās:
   —    Šo bultu neraidu es! Šo bultu raida tēvs Tuks no Abatu Riptonas, viņš devis solījumu svētajam Kesbertam!
   Tikai vienu mirkli strēlnieks vilcinājās. Bulta, ko bija darinājis klibais meistars no Trentas, atrāvās no stiegras un, tērauda uzgalim saulē mirdzot, apmeta slaidu loku. Iekams skatītāji paspēja nobrīnīties par šāvēja māku, otrā
   bulta un trešā izslīdēja cauri gredzenam. Bultas bija pa­laistas ar tādu spēku, ka neviena no tām neiestrēdza kārtī: smagie uzgaļi to sašķieda kā tievu viciņu.
   Šerifs piecēlās no savas vietas, bet sajūsmas kliedzieni ilgi viņam neļāva runāt. Beidzot, kad troksnis bija nori­mis, viņš jautāja Mazajam Džonam:
   —    Kāds ir tavs vārds, strēlniek, un no kurienes tu esi?
   Mazais Džons, dziļi palocīdamies šerifam, nokrita uz
   viena ceļa.
   —    Reinolds Grīnlīfs ir mans vārds, — viņš atbildēja. — Bet mana dzimtā puse ir Holdernesa.
   —     Tādu veiklību šaušanā vēl nekad neesmu redzējis! — izsaucās šerifs, vērsdamies pie Gaja Gisborna. — Es ņemšu viņu savā kara draudzē, ser Gaj.
   Bruņinieks pamāja ar galvu.
   —    Es dārgi maksātu, lai starp maniem cilvēkiem būtu tik braši puiši.
   Šerifs pieaicināja klāt Mazo Džonu.
   —     Reinold Grīnlīf, — viņš teica, — es gribu, lai tu pa­liec pie manis Notingemā. Tu būsi paēdis un apģērbts,
   un nekas tev netiks liegts. Un maksu es tev noteikšu div­desmit markas gadā.
   —    Es gan nezinu, ko teiks mans kungs, — Mazais Džons kā šaubīdamies murmināja. — Ja jūsu žēlastībai labpa­tiktu, lord šerif, es tomēr pajautāšu viņam.
   —    To es nevaru tev atteikt, strēlniek. Labs kalps allaž ir uzticīgs savam kungam. Es pagaidīšu, bet tu ātrāk at­griezies atpakaļ.
   —    Labi, — Mazais Džons apņēmīgi papurināja galvu. — Un, ja mans kungs mani atlaidīs, es uzticīgi kalpošu jums, lord šerif, tikpat uzticīgi, kā svētais tēvs Tuks kal­poja Abatu Riptonā,

   Piektā nodaļa
   Par krietnajiem Sailsas un Vordenas vilaniem
   Un arājs arklu pameta
   Un kalējs savu ēzi.
   Jož vecis, nūju klaudzinot,
   Kā jauns — kad visu spēsi.
   Svētā Pētera dienā* Sailsas apkaimes tīrumos sāka dzie­dāt izkaptis. Augstu bija saauguši rudzi un mieži; smagās vārpas i naktī neatdzisa: stingrie zeltainie akoti švīkstēja, izstarodami siltumu kā karstas saules staru lauskas. Rīt­ausmā pļāvēji gāja atstrādāt klaušas. Viņi gāja garām sa­vām sloksnītēm uz kungu tīrumiem. Pie kājām uzspurdza gaisā cīruļi. Dienas vidū cīruļi trillināja zilajās debesīs, bet pļāvēji dziedāja:
    Pļauj, zemniek, kaut tev raso vaigs, Vēl kamēr druvā darba laiks, Ir graudiem labi jānožūst — Drīz Miķeļdiena klāt jau būs.
   Ir kunga maize jānovāc, Lauzt līgumu — kur gan tev prāts! Kas mūsu kviešus pļaus un kuls — Lai tie zem rudens lietiem gulst…
   No kungu tīrumiem raža straumēm plūda apcirkņos, bet purvainajās un akmeņainajās vilanu bovatās * labība stā­vēja, kā stāvējusi; spārnotie zagļi knābāja graudus, un peles tos izvazāja pa savām alām.
   Miķeļdienā, kad mūki un bruņinieki, ievākuši ražu, līk­smojās, Sailsā ieradās glīmenis, visu dienu klaiņaja no mājas uz māju un nekur neatrada līksmību.
   Saule slīdēja lejup. Glīmenis piesēja lāci pie akas ceļa vidū un pieskārās kokles stīgām.
   Viņš dziedāja bēdīgu dziesmu par krietno vilanu un ļauno muižas pārvaldnieku.
   Dziesmā bija stāstīts par to, kā ļaunais pārvaldnieks atnācis pie vilana. Pārvaldniekam rokās bijis teļādas tīs­toklis ar zaļa vaska spiedogu; šis tīstoklis bijis liels un garš kā grēcinieka ceļš uz elli. Ļaunais pārvaldnieks at­ritinājis savu tīstokli un sācis taujāt krietnajam vilanam:
   «Tu nomā divas bovatas zemes no dižciltīgā lorda sera Stefena. Vai tā nav?»
   «Taisni tā,» arājs atbild. «Vienu bovatu akmens, dižcil­tīgais pārvaldniek, un vienu bovatu purva.»
   «Vai tu esi šogad samaksājis kungam divus šiliņus un sešus pensus slcatpenija?»
   «Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»
   «Bet sešpadsmit pensus overpenija?»
   «Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»
   «Pusčeldrona auzu?»
   «Pusčeldrona auzu.»
   «Divas vistas, desmit olas?»
   «Gan divas vistas, gan desmit olas, dižciltīgais pārvald­niek.»
   «Bet vai klaušas trīs dienas nedēļā esi atstrādājis?»
   «Strādāju ij trīs dienas, ij četras dienas, izņemot liel­dienu nedēļu un vasaras svētkus, jo tāda ir paraša.»
   «Bet vai tu ieradies uz četrām rudens pļaujas talkām?»
   «Ar visu ģimeni nācu, dižciltīgais pārvaldniek, — ar trīs dēliem un divām meitām, tikai sieva palika mājās.»
   «Un vai tu esi uzaris un noecējis trīs rodas zemes, pil­dot zirgu klaušas?»
   «Jā, ne trīs, ne četras, bet sešas rodas es uzaru, pildot zirgu klaušas.»
   «Vai tu uztaisīji kungam laivu uz svētā Kesberta gada tirgu?»
   «Uztaisīju, augstdzimušais pārvaldniek. Pusi laivas uz­taisīju kopā ar Greizo Viljamu uz pavasara tirgu, bet otru pusi kopā ar Džonu Bediku uz rudens tirgu.»
   «Labi,» sacīja dižciltīgais pārvaldnieks. «Tu runā patie­sību, jo tā ir ierakstīts manā rullī ar zaļa vaska spie­dogu. Bet man tapis zināms, vilan, ka tu esi nogrēkojies pret savu kungu. Vai tu mali savus miežus dzirnavās, kas pieder dižciltīgajam seram Stefenam?»
   «Nē,» zemnieks atbildēja. «Es malu savus miežus mājās ar rokas dzirnavām un nekā nesamaksāju seram Stefe­nam par malšanu, jo šīs dzirnavas es savām rokām iztēsu no akmens.»
   «Kā tu domā, kas tev būs par šo grēku?»
   «Man būs tas pats, dižciltīgais pārvaldniek, kas mani gaida par otru lielu grēku.»
   «Kāds tad ir tavs otrais grēks?» pārvaldnieks jautāja krietnajam vilanam un atkal atritināja savu tīstokli.
   «Otrs mans grēks — es nositu dižciltīgo pārvaldnieku!»
   Tā iesaucās krietnais vilans un ar nazi nodūra pārvald­nieku.
   Un ļaunais pārvaldnieks beigts gulēja uz ceļa, un ne­viens viņu neapglabāja, un cūkas apgrauza tīstokli ar zaļa vaska spiedogu un dižciltīgā pārvaldnieka labo roku…
   Tādu dziesmu dziedāja glīmenis svētā Miķeļa dienā, un krietnie vilani divas reizes atkārtoja piedziedājumu, jo viņiem patika bezbailīgā dziesma.
   —    Laba dziesma, laba dziesma, — sacīja rudmatains zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti.
   Un viņš atkal atkārtoja piedziedājumu:
   Šurp zemnieku nodevas — Viens, divi, trīs! Jel maksājiet ātrāk — Te sakāmais īss!
   Par ceļu ir nodoklis, Par gaisu būs drīz, — Jel maksājiet ātrāk, Te sakāmais īss!
   Un ilgi klusēja arāji pie akas Sailsā, — debesis jau pa­rādījās pirmā zvaigznīte.
   —    Kurš no jums tad nāks palīgā krietnajam vilanam, kas nosita dižciltīgo pārvaldnieku? — jautāja glīmenis, kuru sauca par Robiņu Hudu.
   Bet visi klusēja, acis nodūruši. Tad strēlnieks, ne vārda neteikdams, atraisīja lāci no akas staba. Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto jēlmītas ādas pletni un uzšava lācim pa purnu. Zvērs izbrīnījies paskatījās uz savu saimnieku. Viņa melnā rīkle atvērās, parādījās dzeltenīgi zobu stum­beņi. Un. klusumā kā tāls pērkons noducināja bargs rū­ciens.
   —    Skatieties, — Robins Huds teica, — zvēram ir riņ­ķis degunā un zobi izpuvuši. Un tomēr viņš rēc, juzdams pletni. Bet jūs …
   Viņš pārlaida sanākušajiem ciešu skatienu. Viņa sejai pārslīdēja ļauns smīns.
   —    Kurš no jums nāks palīgā cilvēkam, kas iedroši­nājās pacelt roku pret dižciltīgo pārvaldnieku?
   —    Mēs visi esam gatavi, — klusi atbildēja rudmatai- nais zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti. Viņa seja arī izskatījās ruda — tik daudz tajā bija vasaras raibumu.
   —   Jā, mēs esam gatavi, glīmen!
   Tā atbildēja vilani, veci un jauni.
   Robins Huds atspiedās pret lāci un aptvēra rokām tā pinkaino kaklu. Viņš raudzījās uz to pusi, kur ceļš, vīda­mies kalnā, pagriezās uz Vordenu. Blāvajā novakares gaismā bija saskatāms tumšs pūlis, kas pa attālu piekalni kāpa lejup. Caur ceļmalas vītolu zariem mirgoja lāpu sarkanās liesmas.
   —    Klausieties, — strēlnieks sacīja, augstu pacēlis roku, — Vordenā rēc lāči.
   Tagad jau bija sadzirdamas arī balsis. Iztālēm pūlis šķita neliels, bet, atplūdis līdz Sailsai, tas piepildīja visu ceļu. Bakurētains, plecīgs, drukns zemnieks gāja pa priekšu, viņu ielenca dakšas, kāršu galos uzmaukti nažu asmeņi un lāpas. Garas drebelīgas kārts galā viņš nesa nocirstu pārvaldnieka galvu.
   —   Tas esi tu, Skeitlok?! — Vils Baltrocītis iesaucās, ielūkodamies vadonim sejā.
   Ar bailēm un prieku visi vērās uz asiņaino pārvaldnieka galvu, ko apgaismoja lāpu šaudīgās liesmas. Pūļa rēkoņu un dunu pāršalca saucieni:
   —    Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!
   Lācis ierūcās un piespiedās pie Robiņa Huda. Vordenas
   vilani sajaucās ar Sailsas vilaniem.
   —    Mēs ejam pie sera Stefena dedzināt skrīveru grā­matas, — sacīja bakurētainais Skeitloks.
   —    Šajās grāmatās ir arī mūsu nelaimes! — teica Vils Baltrocītis.
   Bet vordeniešu vadonis turpināja:
   —    Krietnie vilani! Jūs pazīstat šo galvu. Vordenā vairs nav cilvēka, kas dzīs mūs atstrādāt klaušas un savāks gruntsnomu. Mēs nodedzinājām dzirnavas, kur jūs atstā­jāt seram Stefenam trešo daļu no katra čeldrona * labības. Mēs sadauzījām lielos dzirnakmeņus. Parādiet, ļaudis, kas palicis pāri no kunga dzirnavām!
   No rokas rokā gāja granīta drumslas.
   —    Mēs sadedzināsim visas grāmatas, kur ierakstīts mūsu rūgtais liktenis! Visus nodokļu sarakstus, visus zaļā vaska tīstokļus, katru teļādas skrandu, kas atradīsies muižā! Uz muižu! Uz muižu!
   Robins Huds bažīgi lūkojās pūlī. Viņš nevarēja sa­skatīt ne Viļu Baltrocīti, nedz citus cieminiekus, kas tikko bija atkārtojuši viņa dziesmas piedziedājumu. Kad Vorde- nas vilani devās uz priekšu, viņš viens aizkavējās pie akas, brīnīdamies, kāpēc Sailsas iedzīvotāji tik vienprā­tīgi nozuduši.
   —    Tā, redz, vecais, — viņš sērīgi teica, bužinādams biezo spalvu uz lāča skausta. — Redzams, es veltīgi esmu pūlējies: pārāk daudz vergu ir jautrajā Anglijā, pārāk maz cilvēku.
   Tajā brīdī no visām malām uzreiz parādījās cilvēki. Tumsu sašķēla retas lāpas. Degošā darva apgaismoja cir­vjus un izkaptis, pīķus, dakšas, rungas, basas kājas un simtiem kvēlošu acu.
   —    Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!
   Vils Baltrocītis skrēja pa priekšu ar krūmu cērtamo
   nazi.
   —    Mans ierocis ir pie manis, — Robins Huds pavīp­snāja, paceldams kokli pie krūtīm un sakārtodams pār plecu pārmesto stopu. — Ejam, vecais.
   Troksnī nebija dzirdama stīgu trinkšķēšana. Bet glī- meņa dziesma pārskanēja visas balsis:
   Mēs kalpojām krietni, Kā kungi to grib, Bet zemniekam rokās, Skat, cirvis jau zib. Bet tagad, mums runājot, Valodas svils.
   Jā, stipra ir celta
   Ik lielkunga pils.
   Bet zemnieka šķēps
   Ir ass, ir ass!
   Līdz debesīm sliesies
   Pat ugunskurs mazs.
   Draudzīgāk, arāji!
   Nāciet mums līdz! ,
   Tagad daudz jautrāks
   Iesāksies strīds.
   Lācis skrēja gāzelēdamies, piesardzīgi cilādams ķepas, lai pūlis tās nenomiri.

   Sestā nodaļa
   Par trokšņainām pusdienām Notingemas šerifa mājā
   Viens maiss man dienišķai maizei ir,
   Kur garozas lūgt dienām smagām,
   Maiss sālij, maiss graudiem un vīnam pat ir,
    Bet pēdējais — skanīgam ragam.
   Pie atsevišķa galda uz paaugstinājuma sēdēja Notin­gemas šerifs Ralfs Merdahs ar savu sievu. Zemāk pie liela galda sēdēja bruņinieki, pilsētas sardzes augstākie priekšnieki, šerifa mīļākie kalpi un Notingemas tirgoņi.
   Sulaiņi ienesa māla bļodas ar ūdeni, un viesi noskaloja rokas.
   Mācītājs noskaitīja lūgsnu, un mielasts sākās.
   Pavāri atnesa ceptu aunu lielā koka cepešbļodā. Šerifs pirmais izvilka aiz jostas aizsprausto nazi, uztrina to pie zābaka un nogrieza pa gabalam sev un sievai.
   Bļoda ar aunu apceļoja lielo galdu; apļa beigās uz tās bija palikuši tikai daži kaili kauli. Katra viesa priekšā uz liela maizes rieciena kūpēja smaržīgā gaļa, kam bija pa­matīgi pieliktas klāt garšvielas. Vīns platā straumē plūda sudraba biķeros.
   Viesi, laizīdami taukus, kas tecēja pa rokām, klausījās ceļojoša menestrela * dziesmu. Menestrels bija atbraucis no Vāczemes pilsētas Vormsas, kur cietumā ieslodzīts sē­dēja Anglijas karalis Ričards.
   — Es jums nodziedāšu dziesmu, ko sacerējis karalis, — menestrels teica.
   Viņš ar zodu piespieda pie pleca savu vijoli un sāka dziedāt. Lietus bungoja pa pergamentu, ar ko bija aizsegti logi, apslāpēja dziedoņa balsi un vijoles raudas. Trīs četri suņi klimta zem galdiem, laiku pa laikam saplēsdamies gardāka kauliņa dēļ, bet pie plaši atvērto durvju sliekšņa drūzmējās puskaili, izmirkuši nabagi, kas sacentās ar suņiem.
   Reinolds Grīnlīfs nobaudīja gan aitas gaļu, gan balo­žus, gan vistas, gan tītarus.
   Menestrels dziedāja Provansas izloksnē, ko skots nesa­prata. Sākumā strēlnieku uzjautrināja menestrela izkāmē­jušais stāvs, zīda svārks un spiedzošā, sievišķīgā balss. Tad viņam apnika klausīties, viņš atgāzās pret sola atzveltni un aptvēra ceļgalus ar rokām.
   «Pīkst kā skuķis! Tēva Tuka dziesmas skan pavisam ci­tādi!» Reinolds Grīnlīfs nodomāja.
   Uz mirkli varens pērkona grāviens pārskanēja menest­rela balsi.
   «Šie gan tagad jauki pavada laiku Bernisdēlas alās. Droši vien notvēruši kādu mūku un pārlūko viņa muķi…»
   Viņš pastiepa roku, paņēma no šķīvja treknu ceptu pīli un, plaši atvēzējies, pasvieda nabagiem aiz durvīm. Ap negaidīto guvumu izcēlās kautiņš. Bet tai brīdī uz ak­meņiem noklaudzēja pakavi, un jātnieks, samīdījis kādu ubagu, strauji apturēja zirgu pie paša sliekšņa.
   —    Sveiciens dižciltīgajam lordam šerifam un godāta­jiem viesiem no sera Stefena! — vēstnesis sacīja, nomez­damies uz viena ceļa šerifa priekšā.
   Vijole iekviecās, menestrels tūlīt apklusa. Viss vēstneša apģērbs bija notašķīts ar dubļiem, tā ka nevarēja pat sa­prast, kādā krāsā tas ir. Arī zirgs izskatījās pelēks. Tam smagi cilājās sāni, pie iemauktiem karājās sniegbaltas putu lēkšķes. Šerifs piecēlās.
   —   Kas seram Steienam noticis? — viņš jautāja.
   Vēstnesis noslaucīja seju apmetņa padrēbē un ar grū­tībām atvilka elpu. Reinolds Grīniīfs_ vēroja sauso, vecīgo seju, iekaisušās acis. Viņš nepazina šo cilvēku.
   —    Sers Stefens lūdz dižciltīgajam lordam palīdzību. Manu kungu piemeklējusi nelaime. Vilani no Sailsas un Vordenas pacēluši roku pret manu kungu. Vordenā viņi nogalinājuši pārvaldnieku un uzsprauduši tā galvu kārts galā. Deirvoldā viņi sadauzījuši muižas tiesas durvis un sa­dedzinājuši sārtā visas skrīveru gramatas, nodokļu sarak­stus, zaļos vaska ruļļus un rentalijas *, visu, kas vien tur bija. Viņi nogāzuši tiesnesi zemē un mīdījuši to kajam, kamēr viņš izlaidis garu . . .
   Vēstnesis to visu izgrūda vienā elpas vilcienā un ap­klusa. Viesi saspiedās bariņā.
   Šerifs un bruņinieks Gajs Gisborns staveja blakus, rau­dzīdamies vēstnesim taisni mutē. Viņi viens caur otru ap­bēra veci ar jautājumiem.
   —    Kā rokās ir muiža?
   —    Cik karavīru seram Stefenam?
   —    Kas ir vilanu vadonis?
   —    Kad tu izjāji no Deirvoldas?
   —    Vai tad vilani jau Deirvoldā?
   —    Kas vēl nogalināts?
   —        Visu pastāstīšu, — vēstnesis pacēla roku. — Viņi ielenca muižu. Pie muižas tiesas nama viņu bija ne mazāk par pieci simti. Vadoņu, cik zinu, ir trīs. Pirmais… — Vēstnesis bailīgi paskatījās apkārt. Pat cauri dubļu kārtai varēja saredzēt, kā nobāl viņa seja. — Atļaujiet nosaukt, dižciltīgais lord šerif?
   Ralfs Merdahs paliecās uz priekšu un pamāja ar galvu.
   —        Pirmā vārds ir Robins Huds, — vēstnesis pačukstēja, un zālē atskanēja strēlnieka vārda atbalss.
   Vēstnesis atkal pacēla roku.
   —        Skeitloks no Vordenas, — viņš nosauca otru vārdu. — Un Vils Baltrocītis no Sailsas… Viņi ielenca muižas tiesu pirms trim dienām, rītausmā. Tad, kad saraksti bija sadedzināti, daļa izklīda pa mājām. Pie muižas nav vairāk par simt cilvēkiem. Sers Stefens pats sargā muižu. Div­desmit trīs apbruņoti cilvēki aizstāv mūrus.
   —        Kā tu, vecais, pats izkļuvi no turienes? — Gajs Gis­borns pārtrauca vēstnesi.
   —        Es izlikos, ka esmu ar viņiem uz vienu roku, un pa­rādīju viņiem pazemes eju uz muižu. Bet eja bija aizbērta. Man noticēja, tāpēc ka es pats esmu no Deirvoldas.
   Reinolds Grīnlīfs sažņaudza rokās smago alvas kausu. Saspiests murskuli, smagais biķeris izkrita no viņa rokas un dobji noklaudzēja zem galda.
   —        Mēs tev pieminēsim šo pazemes eju! — viņš no­čukstēja, cenzdamies pamatīgāk iegaumēt vecā seju.
   —    Kā tevi sauc, vēstnesi? — šerifa sieva jautāja.
   Un Reinolds Grīnlīfs divas reizes atkārtoja atbildi, kas bija aizsniegusi viņa ausis:
   —    Edvards. Edvards no Deirvoldas.
   Tagad šerifs ar Gāju Gisbornu un citiem bruņiniekiem apsprieda, kādu palīdzību sūtīt seram Stefenam. Gajs Gis­borns negribēja nevienam atdot kara draudzes virsva­dību. Viņš paziņoja, ka ar to vienību, kas ir Notingemā, nepietikšot. Uz rīta pusi arī viņa kaujinieki varēšot doties ceļā taisni no pils. Vēstnesis tūlīt auļos atpakaļ un dos ziņu seram Stefenam, ka palīdzība nāk. Muižai jāturas. Neviens vilans neizbēgs no tiesas.
   Šerifs pasauca rakstvedi. Kopā ar Gāju Gisbornu viņš apsēdās diktēt vēstījumu seram Stefenam.
   Resns ubags ar savām brangajām miesām aizsedza visas durvis.
   Reinolds Grīnlīfs atgriezās un skaļi iesaucās:
   —        Tas tik ir ubags! Laikam jau benediktietis * … Vai tu daudz esi gavējis savā mūžā, svētais tēvs? Un kam tev vajadzīgs tik daudz maisu?
   —        Kā nu ne, augstdzimušais kungs, kā nu ne! — mūks, zemu klanīdamies, atbildēja un pabāza galvu pa durvīm.
   —   Viens maisiņš man ir maizei, ja jūsu žēlastība ziedos kādu garoziņu nabaga svētceļniekam. Viena kulīte — graudiem, ja gadīsies pastiept roku pie klēts, kas pilna ar dieva dāvanu. Šī kulīte sālij. Bet šī, — te mūks pārmeta krustu, — vīnam, ja jūsu žēlastībai labpatiks …
   —    Lai jau tā būtu, — Reinolds Grīnlīfs pavīpsnāja,
   —   vajadzēs ziedot taviem desmit maisiem atraitnes grasi.
   Viņš nolauza nelielu maizes gabaliņu un pastiepa to
   ubagam.
   Mūks saķēra dāvanu un metās skūpstīt roku strēlnie­kam.
   —        Aizturi vēstnesi, — Reinolds Grīnlīfs pačukstēja mūkam un, liekuļoti saviebies, izrāva roku. ■— Lasies ārā, klaidoni! — Viņš uzkliedza ubagam. — Tu smirdi kā vīna vāts!
   Mūks saliecās trīs līkumos, vēlreiz paklanījās un pazuda lietū.

   Septītā nodaļa,
   kurā stāstīts par teva Tuka ciešanam
   Gan mūks, gan šerifs — ienaidnieks,
   No viņa smiekliem muks.
   Bij resnītim par dzīvi prieks,
   Tāds bij šis jautrais Tuks.
   Tēvs Tuks, smagi elsdams, apstājās ceļa vidū. Pa viņa vaigiem juku jukām ar lietu ritēja sviedru lāses; mitras skrandas kūpēja. Notingemā bija pazudusi aiz ceļa līkuma, bet priekšā tikai dziļu pakavu pēdu rinda stiepās taluma, un katrs iedobums steidzās pieplūst ar duļķainu, burbu­ļojošu žurgu.
   —    Zvēru pie svētā Kesberta, — tevs Tuks noteica, — nolādētajam vecim ir četras kājas, bet man tikai divas! Un tomēr es būtu viņu panācis, ja šī resnā muca netrau­cētu! — Viņš nikni uzlūkoja savu lielo vēderu. — Zļergst kā zirgam liesa. Ak tu treknais vepri, tam vien deri, lai pumpētu alu un medu! Un seglu jostu arī nemācēju pie­nācīgi sagriezt! Ja jau Mazais Džons lika aizkavēt vēst­nesi, tas nozīmē, ka nav nekādi joki.
   Pacēlis apmetņa stūrus, viņš nopūtās un atkal metās skriet. Lietus kļuva aizvien retāks un pavisam pārstāja, bet resnis skrēja un skrēja, ar lielām pūlēm cilādams mā­liem apķepušās kājas.
   —    Stāt! — viņš piepeši iesaucās, vērodams pēdas uz ceļa. — Tomēr seglu josta pušu! Te viņš laikam kādu pus­stundu mīcījies. Tagad gan es viņu panākšu! Kaut tikai viņš nogrieztos uz Sailsu. Bet ja uz Vatlingu? Ķer tad zaķi krūmos!
   Tēvs Tuks izvēlējās augstu kastaņu, kam zari sākās netālu no zemes, ar rokām aptvēra stumbru un sāka rāp­ties augšup. Ar lielām mokām viņš sasniedza pirmo zaru un pārmeta kāju tam pāri. Viņam ilgi neizdevās uztrausties augšā, lai ar vēderu uzgāztos uz zara, un viņš kūļājās, karādamies ar galvu uz leju, bet vējš piepūta mitro ap­metni kā buru. Strēlnieks pēc sava ieraduma pieminēja svēto Kesbertu, pēc tam arī svēto Dunstanu un Volfhedu, un Vulfstanu, un četrdesmit svētos, un jaunavu Mariju. Acīm redzot, jaunava Marija bija izdzirdējusi, jo palī­dzēja viņam uzrāpties uz slidenā zara. Un, kaut arī svētam vīram neklājas atkailināt savas miesas, tēvs Tuks, iekams līda augstāk, nometa zemē saplēsto apmetni, at­klādams strazdu un dzeņu skatieniem platu sasvīdušu mu­guru, plecus,- kas līdzinājās pamatīgiem šķiņķiem, un krū­tis, ko rotāja sarežģīts tetovējums: tur bija gan krusti, gan bultas caururbta sirds, gan bruņinieka ģerbonis, kas sa­stāvēja no rožukroņa, mucas un stopa ar bultām. Mazliet atvilcis elpu, svētais tēvs rāpās augstāk no zara uz zaru, cenzdamies atbalstīt kājas tuvāk stumbram, lai kāds no­devīgs zars neielūztu.
   Tā viņš kumurojās augstāk un augstāk, kamēr koka vir­sotne zem viņa smaguma sāka līgoties kā tieva smildziņa. No turienes viņš ieraudzīja krustojumu un vēstnesi, kas tuvojās tai vietai, kur ceļi šķīrās.
   —    Svētā Marija, šķīstā jaunava, — tēvs Tuks bubināja, šūpodamies kastaņas galotnē kā smags bumbieris, — lai viņš nogriežas uz Sailsu, jo tad jau katrā ziņā paliks nakšņot Melnā Bila mājiņā! Bet ja nu nogriežas uz Vat- lingu?
   Te laime uzsmaidīja resnim, jo jātnieks patiešām nogrie­zās pa Sailsas ceļu. Un, kad tēvs Tuks nonāca uz apakšējā zara, viņš no prieka pat iekliedzās: pa ceļu kā viesulis brāzās četrdesmit suņu. Iztālēm šķita, ka viņi nemaz ne­skar zemi.
   —    Uzmanīgāk, sātani! Ļaujiet man nolēkt zemē, es taču jūs saspiedīšu! Jūs gan esat gudrinieki! Lēnāk, lēnāk, Vilk, tu mani nogāzīsi gar zemi! Tagad nav laika bučoties. Es jau zinu, tu, šķelmi, mani atradīsi pašā ellē. Ha-ha! Pa­skatīsimies, kādu viepli sataisīs nešķīstais, ieraugot tādus pavadoņus! Beidz lēkāt, Vilk, ķeries pie darba. Puc, ķer rokā, ņem ciet!
   Ar šiem vārdiem tēvs Tuks piegrūda vadoņa purnu pie ceļa. «Fī-ī, fī-ī,» viņš iesvilpās, un suns, nostiepies kā stīga, metās prom pa pēdām, un viņam pakaļ aizdrāzās viss bars. Vienā mirklī suņi pazuda tālumā.
   —   Tagad es varu nesteigties, — tēvs Tuks atviegloti nopūtās.
   Viņš uzmeta plecos apmetni un soļoja prom pa ceļu. Pašā apvāršņa malā no mākoņiem izspraucās saule, raidot strēlniekam pakaļ šauras, garas gaismas strēles. Ceļmalas ciņi laistījās zeltā; jocīgi gāzelēdamās, tēvam Tukam pa
   priekšu skrēja tieva ēna. Tēvs Tuks vēl atradās mežā, bet ēna — mežmalā; tēvs Tuks — mežmalā, ēna uz pļavas; tēvs Tuks -— uz pļavas, bet ēna jau slīdēja pa kaparbru- najiem miežu rugājiem.
   Pa tīrumu vilkās meldru vezums, kurā bija iejūgti četri pāri vēršu.
   «Laikam gan visā Skotijā vairs neatradīsies tik daudz meldru, ko piekraut vēl vienu tādu vezumu,» tēvs Tuks nodomāja.
   Vezumam blakus steberēja mazs zirdziņš, uz kura kau­lainās muguras sāniski sēdēja zemnieks, basajām kājām bungodams pa klepera ribām, kuras tikko sedza āda. Zem­kopja seja bija vienās grumbās un saulē kvēloja kā egles miza.
   —    Klau, puis, vai nepārdosi savu auļotāju? — tēvs Tuks uzsauca zemniekam.
   Tas izbrīnā iepleta acis.
   —    Ko? Ko? — viņš jautāja, pagriezies pret strēlnieku un pielicis roku pie auss.
   —   Pārdod savu zirgu! — tēvs Tuks skaļāk atkārtoja.
   Zemnieks purināja galvu.
   -— Nav pārdodams.
   —    Ja negribi pārdot — uzdāvini, — tēvs Tuks jautri teica.
   Zemkopja rokā iemirdzējās divas zelta monētas; atgu­vies no izbrīna, viņš vienā gabalā klanījās devīgajam mūkam.
   Tēvs Tuks saņēma zirgu aiz krēpēm un uzsvempās tam mugurā.
   —    Ak kungs! — viņš noelsās. — Šim kleperim mugur­kauls asāks par zobenu; tā vien skaties, pāršķels mani uz pusēm! Nū! Nū! Nū! — tēvs Tuks skubināja savu rumakū, pie katra soļa locīdamies un vaibstīdamies. — Par šīm mokām man noteikti tiks piedoti visi grēki. Paskat, krustneši lielās, ka saracēņi svētajā zemē sēdinot viņus uz mieta. Ja viņi pasēdētu uz šāda lopiņa! Tādēļ jau zem­nieks sēdēja tam mugurā sāniski.
   Viņš arī pats pamēģināja uzsēsties sāniski. Bet rumaka mugurkauls ar katru soli kļuva asāks, un, lai kā svētais tēvs grozījās, viņš netika vaļā no mocībām. Tad tēvs Tuks nometa savus kankarus un kā ar segliem apklāja ar tiem zirdziņa muguru. Ar stibiņu skubinādams nelaimīgo kleperi, viņš aizjāja līdz krustojumam, kur ceļš nogrie­zās uz Sailsu.
   Auksts vējš pūta mūka kailajās krūtīs. Tagad viņam bija tikai vienas raizes — ik pa brīdim saraut uz augšu seglus, kas slīdēja lejup. Naktij tuvojoties, viņš piejāja pie Melnā Bila būdiņas. Viņu sagaidīja skaņas suņu re­jas. Spožs mēness apgaismoja jautru ainu: pļaviņā meža būdas priekšā, suņu ielenkti, gulēja divi cilvēki: mež­sargs Melnais Bils un sera Stefena vēstnesis. Viņi nedrīk­stēja ne pirkstiņu pacelt, jo pie vismazākās kustības četr­desmit rīkles ar pamatīgiem ilkņiem draudīgi ierūcās. Vēstneša zirgs, vazādams pa zemi pavadu, plūkāja zāli ceļmalas grāvī. Tēvs Tuks nesteigdamies uzģērba apmetni, tad paplikšķināja barvedim pa skaustu.
   —    Lai dievs dod tev veselību, Vilk! Suņi, mierā! Gulēt! Tev, Melnais Bil, atpūta nenāk par ļaunu — tu jau no­pūlies karaļa dienestā. Bet kā tevi sauc, vecais? Kā? Ed­vards no Deirvoldas? Dod šurp šerifa vēstuli. Nav? Ko, vai tad es būšu velti mocījies no pašas Notingemas?
   Bet vēstule, protams, atradās, tiklīdz mūks pateica vienu vārdiņu, visi četrdesmit suņi pielēca kājās un sa­stinga, gaidīdami turpmākās pavēles. So mirkli izman­toja Melnais Bils: ar diviem lēcieniem viņš atradās uz savas būdiņas sliekšņa un aizcirta smagās ozolkoka durvis, iekams suņi bija paspējuši sagrābt viņu aiz pa­pēžiem.
   —    Tas nu gan ir nelaipns saimnieks! — tēvs Tuks no­rūca, bāzdams, kabatā pergamenta tīstokli. — Nav jau ar nekāda nelaime, drīz mēs būsim Deirvoldā. Cik atce­ros, tur ir krodziņš «Zelta vērsis». Tur tad pie branga alus kausa izlasīsim šerifa vēstuli. Vilk, mājā! Suņu- kiņi, mājā! Tu, vecais, ej, kur gribi, bet skaties, nemai­sies pa kājām: ja atkal nāksi manos nagos — žēlastības nebūs!
   Viņš uzkāpa mugurā vēstneša zirgam un dzina to uz Deirvoldu.

   Astotā nodaļa,
   kurā tēvs Tuks, no vilka bēgdams, uz lāci krīt
   Viss bagātniekiem — lauks un mežs,
   Vai saule spīd, vai līst.
   Bet, redz to dievs,
   gan pienāks laiks — Un kungi pazudīs.
   Visās četrās pusēs ap sera Stefena pili dega sārti. Ugu­nīgi knišļi lidinājās nakts melnumā. Robins Huds un Vils Baltrocītis apstaigāja ugunskurus. Vilani gulēja pie sār­tiem uz žagaru saišķiem, siena klēpjiem, durvīm, kas bija izceltas no eņģēm. Tomēr visi negulēja. Sargi staigā ja starp ugunskuriem, nenolaizdami acis no paceļamā tilta un muižas mūriem; arī pie sārtiem daudzi bija nomodā: cits pieskatīja uguni, cits pielāpīja apavus, cits uz akmeņa asināja dzelzs gabalu.
   —    Kā tu sadabūji tik daudz stopu un zobenu, Baltro- cīt? — viens no puišiem uzrunāja Viļu.
   Vils pagriezās, un viņa seja atplauka platā smaidā. Viņš pazina runātāju — tas bija. viņa brāļadēls Elfers. Zilacai­nais, rudais jauneklis bija tikai piecus gadus jaunāks par tēvoci.
   —    Kā tu mani nosauci, puisīt? — Vils liekuļoti bargi jautāja.
   —    Tā, kā mēs visi saucam vadoni no Sailsas! — jau­neklis nedomādams atbildēja; viņš bija lepns, ka piedalās cīņā kopā ar pieaugušajiem.
   Vils iesmējās.
   —    Nu labi. Sauc arī tu tāpat kā visi. Ko tu man jau­tāji, Elfer?
   —    Stāsta, ka tu nez kur esot sadabūjis kaudzi stopu un zobenu. Kur tu tos ņēmi, tēvoc?
   —    Viens bruņinieks uzdāvināja.
   —    Kas tad tas par bruņinieku, kas dod vilanam ieročus? Kungi vienmēr aizstāv cits citu. Ja mēs turētos tikpat vienprātīgi, no kungiem jau sen ne sēklai nebūtu palicis. Mes butu izrēķinājušies ar visiem: galvas nost, bet zemi sev. Ne tev klaušu, ne nodokļu, nedz nomas. Nē, patiešām, saki — kur tu ņemi ieročus, Vil?
   —    Tu gan esi ziņkārīgs, Elfer. Vai esi dzirdējis par tādu bruņinieku — seru Ričardu Lī?
   Jauneklis pieliecās tuvāk, izspriezdams asos elkoņus.
   —    No sera Ričarda Lī, kas mīt Virisdēlā?
   —    Tas ir viņa padoms, — Baltrocītis pamāja uz Robiņu Hudu, piemezdamies uz bluķa blakus krustdēlam. — Tu zini, kāds ir mūsu Robins: mērķim garām nešauj, prot dziesmiņu nodziedāt, uzdejot, un prāts viņam allaž uz sti­ķiem. Kas ir sers Stefens? Normanis no franku zemes, vai ne? Bet Ričards Lī?
   —- Viņš ir skots, — Elfers novilka. Viņš neuzticīgi uz­lūkoja tēvoci, pēc tam Robiņu Hudu, kas pie kaimiņu posteņa sarunājās ar vilaniem. — Nu, un tad? Vai nor­manis, vai skots — abi sēd mums uz kumbra. Normaņiem ir vergi un vilani —- mūsējiem tāpat ir vergi un vilani. Vai es pareizi saku, Skariet?
   Skarlets piecēlās, acis berzēdams. Viņš bija mazs, ar smailu degunu, ģērbies vienos kankaros; ap kaklu spī­guļoja plats vara riņķis, kurā bija iekalts sera Stefena vārds, jo Skarlets bija vergs.
   —   Ko tev vajag, Elfer?
   —    Saki tu man — kāds kungs ir labāks — normanis vai skots?
   Skarlets iebāza pirkstu starp riņķi un kaklu un pavīp­snāja.
   —   Tu man gribi dot citu saimnieku? Manuprāt, labāk jau pavisam bez kakla sprādzes.
   -— Es jau arī saku, — Elfers teica, — vienalga taču, vai jāmirst no spitālības vai no melnajām bakām. Vai sers Stefens, vai sers Ričards Lī…
   —    Paga, zēn, tas katram ir skaidrs, — Vils pārtrauca viņu. — Mēs paf to nerunājam. Skotu bruņiniekam nor­manis ir ienaidnieks. Kādēļ? Tādēļ, ka normaņi atnāca no aizjūras un atņēma mūsu kungiem visu labāko zemi un mūs piedevām. Un tā nu Robins saka: ja mēs plūcamies ar normani, skots mums palīdzēs. Es nospriedu, sak, kas būs, būs! Un devos pie sera Ričarda. Bet šis, kā padzir­dēja, ka mēs esam ielenkuši pili, aizveda mani uz ieroču noliktavu un pats atlasīja mums trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!
   Tā stāstīja Vils, un, tiklīdz viņš to bija pateicis, Elfers sagrāba viņu aiz rokas.
   —   Dod taču man zobenu, tēvoci! Man ir tikai trula iz­kapts!
   —    Zobeni būs sardzes vīriem. Ej pasaki, lai dod tev stopu; es zinu, šaut tu proti. Bet zobenu sadabū pats.
   Vils Baltrocītis ar Robiņu Hudu gāja tālāk. Jau iztā­lēm viņi izdzirdēja skaļas balsis. Šeit neviens negulēja, visi bija sadrūzmējušies ap šķībacainu cilvēku, melnu kā vabole. Viņš runāja, vēcinādams lāpu, un biezi kvēpi virpuļoja virs viņa galvas.
   —    Nezāle jāizrauj ar sakni! Mēs esam sadauzījuši čūs­kas olas, bet čūskas ir palikušas. Tās sadēs jaunas — mums par iznīcību!
   —    Pareizi! Šķībacis runā pareizi! Lai šeit nepaliek ne­viena skrīvera, kas prot ierakstīt mūsu likteni dzeltenajā pergamentā!
   —    Vai tu nezini, kas tas par puisi? — Robins Huds jautāja Baltrocītim. — Es viņu neesmu redzējis ne Sailsā, nedz Vordenā.
   —   Ejam uz krodziņu «Zelta vērsis»! — sauca šķībacis. — Tur sēd mūks, kas savā mūžā izķēzījis ne mazumu teļādas. Zvēru pie svētā Dunstana, tas ir sera Stefena suns!
   Vilani pameta ugunskuru un metās tumsā. Robins Huds un Vils Baltrocītis aizkavējās, lai apturētu sardzes vīrus, kas, izrāvuši zobenus no makstīm, skriešus metās pakaļ pūlim. Tālumā, līčloču lēkājot, tumsā iegrima greizača lāpa; tad tā pazuda naktī, un, kad Robins Huds ar Baltrocīti steidzās panākt pūli, bija saklausāma tikai tāla balsu murdoņa.
   Aizelsušies no ātrā skrējiena, viņi apstājās pie krodziņa durvīm. Durvis bija līdz kājai vaļā, bet ieeju aizspros­toja vilani: visiem nebija izdevies izspraukties priekšā, un katrs centās pāri citu galvām saskatīt, kas notiek kro­dziņa. Tumsā un burzmā neviens nepamanīja, ka atnākuši vadoņi.
   —    Re, kur mūks, re, kur niknais vilks, kas izliekas par avi! Sitiet viņu! — Robins sadzirdēja kādu balsi.
   Robins izspraucās priekšā un ieraudzīja pie plata galda sēdam resno un plecīgo klaidoni mūku. Kāds desmits spē­cīgu roku sagrāba viņu, bet mūks ne plecu nepakustināja, lai atbrīvotos. Viņam blakus stāvēja šķībacis, kuru Skeit- loks turēja ciet.
   —    Sitiet viņu! Izgāzīsim zarnas no resnā vēdera! — kliedza vilani no visām pusēm, un tikai šaurība traucēja viņus laist darbā ieročus.
   Škeitloks kaut ko kliedza, bet viņa balsi nevarēja sa­dzirdēt. Melnbārdainajam izdevās viņu atgrūst, un tai pašā mirklī viņš izrāva mūkam no azotes pergamenta tīstokli.
   —    Skatieties, skatieties! Viņš ved seram Stefenam še­rifa vēstuli!
   Ass miets iedūrās mūkam ribās, kāds sagrāba viņa kaklu. Robins Huds rāvās uz priekšu, bet tai brīdī mūks pielēca kājās. Uzbrucēji atlēca no viņa kā dzinējsuņi no meža kuiļa.
   -— Sargies, Melnais Bil! — viņš uzkliedza, un smagais ozolkoka galds apgāzās, uz brīdi aizsedzot mūka tuklo ķermeni.
   Virs rešņa galvas zvārojās vīna muca.
   —    Vai jums, kristīgie, nav žēl dieva dāvanas? Ar šo mucu es nospiedīšu kādu desmitu no jums, un mums ne­būs ar ko paģiras lāpīt jūsu bērēs!
   Pēc šiem vārdiem aplis paplašinājās: mūks, mucu gaisā turēdams, rotaļājās ar to kā ar vieglu malkas pagalīti. Visi pieklusa, un te atskanēja Robiņa Huda skaļā pavēle:
   —    Neaiztieciet mūku, puiši! Papriekš apskatieties, kādu vēstuli viņš ved!
   Mūks saudzīgi nolaida uz grīdas vīna mucu. Pa to laiku Skeitloks izrāva greizacim no rokām pergamentu un uz­lēca uz sola.
   —    Auna pieres! Kaut jūs sasprāgtu gabalos! Kaut velns miecētu jūsu ādas! Apsvilušie sakārņi! Putnu biedēkļi! Vai tad tā var? Ak, kaut jūs pērkons nospertu! Vai jūs sa­protat, stulbeņi, lai svētais Vulfstans un Volfheds jūs soda…
   Viņš vicināja virs galvas pergamenta rulli, bet nekā prātīga nevarēja pateikt, jo no viņa mutes kā zirņi bira lamu vārdi un lāsti.
   Mūks laikam bija mierīgākais no visiem. Viņš klausī­jās, klausījās, kā vilans lamājas, un piepeši skaņi iesmē­jās.
   —    Jūs gan labi sagaidāt svēto tēvu, kurš, nežēlodams dzīvību, steidzas jums palīgā! — viņš iesaucās. — Es jau sen izlasīju Skeitlokam vēstuli, bet jūs .. .
   —   Lai pats sātans jūs viņā saulē … — Skeitloks turpi­nāja bļaut, pārkliegdams mūka vārdus.
   —    Paliec klusu, tarkšķi! īsts sievišķis, ne vīrs! — mūks atgaiņājās no viņa. — Ja es būtu mazdrusciņ vā­jāks, jūs būtu mani nožmieguši kā odu. Kur jums galvas, ja katrs mežsargs no karaļa mežiem groza jūs kā suns asti? Es patiešām domāju, ka izlaidīšu garu, vezdams jums to vēstuli. Ej, vilan, dod šurp! Paskatieties, ko Notinge­mas šerifs raksta jūsu kungam.
   Pie katra vārda aizķerdamies, tēvs Tuks nolasīja še­rifa vēstījumu seram Stefenam:
   —    «Turieties, ser Stefen. Piektdienas rītā sers Gajs Gisborns vedīs jums palīgā divi simti jātnieku ar pilnu kaujas bruņojumu. Pārsteigsim nemierniekus pēkšņi, uz vietas izspriedīsim ātru tiesu. Notingemas šerifs Ralfs Merdahs.»
   Krodziņā iegaismojās blāva pusausma. Zemnieki stāvēja klusēdami, it kā, piepildoties Skeitloka lāstam, viņus būtu ķēris pērkona spēriens.
   Acis dega naidā, un Robins pasteidzās uzlikt savam draugam roku uz pleca.
   —    Tas ir tēvs Tuks! — viņš mierīgi sacīja, un, kaut viņš runāja klusi, katrs vārds skaļi izskanēja apkārt valdo­šajā klusumā. — Tēvs Tuks no Abatu Riptonas. Un tā ir jūsu laime, ka viņš prot lasīt. Bet kur šķielacis?
   Bet Melnais Bils bija pazudis — kā zemē iekritis. Tikmēr Skeitloks beidzot bija savaldījis mēli. Viņš īgni klaigāja, siekalas šķiezdams un vēcinādams savas mezglainās rokas.
   —    Mūs nodevis Edvards no Deirvoldas! Viņš par visu paziņojis šerifam! Ek, ja viņš nāktu manās rokās, es vi­ņam, zvēru pie svētā Vulfstana …
   Vēsts par pārtverto vēstuli jau bija paspējusi aplidot visu Deirvoldu. Pūlis pie durvīm auga augumā. Kāds iesaucās:
   —- Uzbrukumā! Uz muižu!
   Bet Robins Huds apturēja ļaudis.
   •— Stāviet! — viņš uzsauca. — Ar kailām rokām mēs muižu neieņemsim. Izliesim savas asinis ienaidniekam par prieku, bet rīt Gaja Gisborna vienība pārpalikušos iemī­dīs dubļos.
   Viņš izgāja uz ceļa, lai visi varētu dzirdēt.
   —    Jūs zināt, vilani, ka Robins Huds nekad nav bijis gļēvs. Taču drosme ir drosme, bet aprēķins paliek aprē­ķins. Mums ir pavisam maz cilvēku un viens stops uz trim. Mežā mēs vēl paspēkotos ar karavīriem, bet, ja uz­sāksim cīniņu ar viņiem klajā laukā, — tad, kuru nesaka­pās, to samīdīs zirgi, Ja gribat padomu, mans padoms ir tāds: kam nav mājā sievas un bērnu, nāciet man līdzi. Notversim Gāju Gisbornu pa ceļam un paplucināsim, cik pietiks bultu un zobenu. Pēc tam izklīdīsim pa mežu — lai tad ķer vēju laukā! Bet tie, kas paliks, lai iet mājās! Kad Gajs Gisborns ieradīsies šeit, visu uzveliet mums. Sakiet viņam tā: mēs jau nekā. Lai mēs ietu pret savu kungu?! Pie visa vainīgs Robins Huds, nolādētais laupī­tājs, Vils Baltrocītis un vēl Skeitloks, un vēl viens, un vēl viens — visi, kas aizbēga laupītājam līdz uz Šērvudas mežu!
   —    Un vēl ko es teikšu, — izniris no pūļa, piemetināja mazais Skarlets, — ja mums būs jācīnās te, Deirvoldā, no jūsu mājām nekas nepaliks pāri. Bet mežā mēs varēsim plašāk atvēzēties.
   Vēl krietnu brīdi strīdējās vilani, jo rokas niezēja vi­siem, un daudzi gribēja iet uz mežu kopā ar Robiņu Hudu. Saule jau bija uzlēkusi, kad uz ceļa krodziņa «Zelta vēr­sis» priekšā vairs neviena nebija. Cits devās uz Sailsu, cits uz Vordenu. Vils Baltrocītis, Elfers un Muks, dzir­navnieka dels, gāja no ciema uz ciemu, lai visi sera Ste- fena vergi un vilani uzzinātu, kā rūca lāči pie kungu muižas.
   Bet citi strēlnieki un vēl deviņi vai desmit puiši, paņē­muši bultu makus un stopus, kopā ar Robiņu devās pretī Gajam Gisbornam.

   Devītā nodaļa
   Par Robina Huda tikšanos ar seru Ričardu Lī
   Tie mazgāja rokas un slaucīja abi.
   Tad sēdās — pie pleca plecs.
   Maizes — cik vēlies, vīna — kaut peldies,
   Un briežgaļa — mutē pat lec.
   Divpadsmit mēneši gadā, un visjautrākais ir maijs. Taču arī vēlā rudenī puiši Bernisdēlas mežā labi pavadīja laiku.
   Ugunskuru dūmi vijās augšup pret alas tumšajām vel­vēm.
   Svaigs medījums burbuļoja katlos, kārdinādams strēl­niekus ar brīnišķīgu smaržu.
   —      Vai mums nav laiks ieturēt pusdienas? — jautāja Vils Statlijs. — Man vēderā kaujas simttūkstoš velnu. Pa­skaties uz tēvu Tuku: kā viņš novājējis pēc kautiņa ar Gāju Gisbornu. Tā vien lūko, dvēsele atvadīsies no miesas.
   Tēvs Tuks, sēdēdams uz akmens pie alas ieejas, ar smilš­akmens gabalu centīgi spodrināja smagu franku zobenu.
   Jautra lietutiņa brāzma atdūrās taisni pie viņa kājām un kā biezs aizkars aizsedza ārpasauli, šķiežot resnim virsū smalkus valgmes puteklīšus.
   —    Nē, nē, —'Robins Huds atbildēja, — tu zini, Vil, ka man ir tāds paradums — nesēsties pie galda bez ciemi­ņiem. Kaut ko jau puiši atvedīs — ja ne karaļa vēstnesi, tad nabaga klaidoni. Bet tikmēr labais Tuks mūs iepriecēs ar jautru stāstu.
   Stefen, — sacīja Skarlets, bargajiem muižas mūriem. Stefen! — viņš atkārtoja, un plato vara riņķi, kurā
   —     Mēs atgriezīsimies, ser pār plecu atskatīdamies uz
   —    Mēs atgriezīsimies, ser iebāzdams roku starp kaklu bija iekalts viņa kunga vārds.
   —    Labi, stāstu un pasaku man vienmēr pilna tarba, — mūks atsaucās, turpinādams savu darbu. — Jaukajā pil­sētā Londonā reiz dzīvoja tēvs ar trim dēliem. Vienu dienu tēvs saaicināja dēlus un sacīja viņiem: «Jums, puiši, laiks mācīties amatu. Izvēlieties jebkuru arodu, ar varu jums nekā negribu uzspiest. Dodu jums gadu un vienu dienu.
   Kas pa šo laiku labāk iemācīsies savu amatu, tam novē­lēšu visu savu bagātību.» Un tā viens no viņiem kļuva par kalēju, otrs — par bārddzini, bet trešais — par zal­dātu . . .
   Tēvs Tuks paturēja zobenu ārā lietū, un pēc tam galoda švīkstēdama slīdēja pa mitro tēraudu.
   —     … Paiet gads un viena diena. Dēli sanāca, lai pa­lielītos ar savu māku. Kalējs saka tēvam: «Sēsties zir­gam mugurā un triec aulekšos: es to apkalšu pilnā gaitā skrejošu.» Un patiešām, viņš apkala zirgu. Bārddzinis saka: «Palaid suņus, lai izceļ zaķi: es to noskūšu skrejošu.» Un patiešām, noskuva zaķi. Te sāka līt lietus. Bet trešais dēls saka: «Man lietus ir nieks: es ar zobenu paspēšu atsist ik­vienu pilienu, un lietus mani nesamērcēs.» Bet lietiņš bija tāds pats kā patlaban. — Tēvs Tuks pamāja ar galvu uz alas ieeju, ko aizsedza lietus gāze.
   —   Nu, un kas notika? — Skeitloks jautāja.
   —   Trešais dēls paņēma savu zobenu un sāka vēcināt virs galvas. Un viņš tik ātri un veikli grieza zobenu, ka ne­viena lāsīte neuzkrita uz viņa svārkiem.
   —    Pamēģini tu arī, tēv Tuk. Varbūt mantojums ķersies tev! — Robins pamirkšķināja resnim.
   Zem velvēm nodimdēja smiekli, kad mūks, savicinājis zobenu, izspruka no alas. Zobens griezās virs viņa galvas tik ātri, ka asmens nebija saredzams; zibošā tērauda mirdzums un lietus šļakatas saplūda virs viņa vienā spīgojošā aplī.
   —    Paskat, paskat! Nimbs * ap svētā tēva Tuka galvu! Zibeni, zibeni cērt, tēv Tuk! Patiešām, viņš to pārcirta pušu.
   —    Nē, tu tomēr nedabūsi mantojumu. Tev pietiks ar nimbu, — sacīja Robins Huds, raudzīdamies, kā lietus strūkliņas tek pa mūka apmetni. — Taču, ja tu patiešām gribi ieturēt pusdienas un kā trešais dēls nebaidies lietus, aizej kopā ar kādu, kaut vai ar Skeitloku, uz Valtingas krustcelēm. Tur saplūst četri ceļi un vieta ir augsta. No turienes taču droši vien kādu atvedīsiet uz pusdienām.
   Skeitloks ciešāk ietinās savā apmetnī, tēvs Tuks uzvilka kapuci uz galvas, un strēlnieki pazuda aiz pelēkā lietus auta.
   —    Vēl pirms mēneša mēs te būtu tikuši cauri sausā, mums pat nevajadzētu vēcināt zobenus virs galvas, — teica tēvs Tuks, no taciņas nogriezdamies biezoknī.
   Simtgadīgi ozoli un dižskābarži šeit bija tik biezi, ka pat retā, ruzgā lapotne pasargāja no lietus.
   Mazais Skeitloks viegli slīdēja zem koku zariem; tēvs Tuks ar pūlēm lauza sev ceļu biezoknī, viņam bija grūti tikt līdzi draugam, kuram bija žiglas kājas.
   Līkumainā stiga izveda draugus klajumā, kur kā milzu sēnes bija izsvaidīti seno britu kapakmeņi.
   Sviedri juku jukām ar lietus lāsēm plūda pa tēva Tuka seju, kad viņi, beidzot uzkāpuši garā pakalnē, sāka iet pa gludu plākšņu ceļu, ko senie romieši bija ierīkojuši pirms astoņiem gadsimtiem.
   No šīs pakalnes varēja tālu pārredzēt apkārtni.
   Saule izlauzās cauri mākoņiem, un akmens lente, kas vijās lejup uz rietumiem, spoži vizēja slīpajos staros, bet austrumos pāri mežam platā lokā, gandrīz vai apaļa, pa­cēlās zvīļa varavīksne.
   Skeitloks, ar plaukstu piesedzis acis, vērīgi ielūkojās tālē.
   —    Paskatieties! — tēvs Tuks iesaucās. — Kāds jāj šurp no Pontefrektas. Zvēru pie svētā Patrika, ne vēlāk kā pēc stundas mums tiks atlīdzināts par ilgo gavēni!
   Kad jātnieks izkūlās uz rieta saules apmirdzētā ceļa, strēlnieku vērīgās acis saskatīja, kādu viesi viņiem sūta liktenis.
   Melnā bruņu kreklā tērpts bruņinieks bēdīgi klanījās seglos. Labajā rokā viņš turēja pīķi, pie kreisā elkoņa šūpojās neliels vairogs.
   —    Diez vai viņš padosies bez cīņas, — tēvs Tuks teica, izņemdams no bultu maka kaujas bultu. — Skaties, draugs, ka mēs šo garkāji nepalaižam garām. Ar šiem bruņinie­kiem allaž ir rūpes: tiklīdz kas atgadās, viņi ķer pēc zo­bena, nevis tā kā mūsējie, mūki.
   Skeitloks ar cieņu uzlūkoja pieredzējušo strēlnieku un ari sagatavojās cīniņam. Bet jātnieks, vai nu dziļās do­mas iegrimis, vai aizsnaudies, paļāvās uz savu zirgu un jāja, ceļu nevērodams.
   —    Esiet sveicināti, ser bruņiniek! — tēvs Tuks viņu skaļi uzrunāja. — Mans kungs lūdz jūs nogriezties no ceļa un ieturēt vienkāršu maltīti kopā ar viņu.
   Jātnieks pieturēja zirgu un izbrīnījies pacēla skatienu uz tēvu'Tuku un Skeitloku.
   —    Tu laikam esi mani noturējis par kādu citu, strēl­niek. Mani šajā pusē nepazīst. Kas ir tavs saimnieks, un kur ir viņa pils?
   Tēvs Tuks, turēdams bultu aiz dzelzs uzgaļa, pakasīja ar tās kātu savu tonzūru, jo viņu mulsināja bruņinieka nožēlojamais izskats, viņa mitrais, sakapātais bruņu krekls un zirgs, kas stāvēja, plati izpletis dubļiem apķepušās kā­jas, it kā taisītos nobeigties. Bet Skeitloks, izdzirdēdams jātnieka draudzīgo balsi, galīgi apjuka.
   —    Vai. .. vai tikai tu neesi kļūdījies, tēv Tuk? — viņš nomurmināja, tik izteiksmīgi pamezdams biedram ar aci, ka viņa bakurētaino seju pārklāja krunkas.
   Tēvs Tuks šķelmīgi pasmaidīja.
   —    Nē, ser bruņiniek, — viņš teica, — šeit nav nekāda alošanās. Mans kungs ir Robins Huds, un viņa pils ir Ber- nisdēlas mežā.
   —    Esmu dzirdējis šo slaveno vārdu, — bruņinieks mierīgi atbildēja. — Es labprāt nogriezīšos no ceļa, lai redzētu, vai ļaudis runā taisnību par jūsu kungu, kaut arī biju domājis ieturēt pusdienas Donkasterā vai Bleitsā.
   Viņš paklausīgi pagrieza zirgu un sekoja strēlniekiem. Tā viņš klusēdams jāja, sānis nepaskatīdamies, kamēr Skeitloks ar tēvu Tuku veda viņa zirgu aiz pavadas uz Bernisdēlas alām.
   Skeitloks gāja sadrūmis, jo nekādi nevarēja saprast, kālab Robiņam vajadzīgs tāds nožēlojams medījums, bet tēvs Tuks laiku pa laikam ķircināja nepieredzējušo strēl­nieku.
   Robins Huds iznāca viesim pretī.
   —    Esi sveicināts, bruņiniek! — viņš iesaucās. — Mūsu mielasta galds ir klāts, un mēs esam priecīgi par ikkuru, ko mums sūta liktenis. Mani puiši ir tā izsalkuši, ka gatavi zelēt savu stopu stiegras. Pabarojiet zirgu, puiši, un žiglāk pie galda. Ser bruņiniek, tu sēdēsi šeit, pie uguns, lai ātrāk izžūst bruņu krekls, citādi to saēdīs rūsa, iekams ienaidnieka zobeni paspēs sakapāt.
   Zemajiem steķiem jau bija uzlikti gari ozola dēļi, kas vai lūza no ceptu pīļu, zivju, pīrāgu, alus un aizjūras vīna smaguma. Trīs desmiti puišu zaļos svārkos apsēdās pie galda un tik vienprātīgi sāka strādāt ar žokļiem, it kā savu mūžu nekā nebūtu ēduši.
   Un katrs smīnēdams vēroja, cik centīgi Robins cienā ilgi gaidīto viesi. Meža medniekiem bija tāds paradums: papriekš pieēdināt dižciltīgos ceļiniekus, bet pēc tam tos smalki aptīrīt. Tikai Vils Baltrocītis sēdēja galda tālākaja galā un rauca pieri, nenolaizdams acis no bruņinieka, un Skeitloks nosodoši uzlūkoja te tēvu Tuku, te Robiņu: vi­ņam bija žēl nelaimīgā ciemiņa.
   Jautrais strēlnieks nejautāja ne pēc bruņinieka varda, nedz ceļa mērķa.
   —    Šogad mežos labas medības un dīķos daudz zivju. Nav skaistākas zemes par veco Skotiju, nav Skotijā meža, kas varētu līdzināties Šērvudai un Bernisdēlai.
   Tā runāja Robins, un puiši smīkņāja un saskatījās, jo diendienā jautrais strēlnieks atkārtoja šos vārdus bruņi­niekiem un mūkiem, bet tiem no bailēm trekna medījuma gabals spriedās rīklē, un viņi nekā nevarēja pacelt pie lūpām tumša alus kausu, neizšļakstot to ar trīcošu roku.
   Beidzot viesis bija beidzis pusdienot un noslaucīja muti ar roku. Bet Robins Huds, pēc brīvo mednieku parašas, pieklājīgi uzrunāja viņu:
   —   Vai tu labi paēdi, ser bruņiniek?
   Bruņinieks atbildēja:
   —   Jau trīs nedēļas nebiju ēdis tādas pusdienas.
   —    Bet vai tu, ser bruņiniek, neesi padomājis, ka nav glīti augstdzimušam kungam cienāties pie vienkārša zem­kopja galda, pieklājīgi nesamaksājot?
   Te strēlnieki aizturēja elpu, ziņkāri gaidīdami atbildi. Parasti pie šiem vārdiem augstdzimušo ceļinieku sejas pārvērtās: cits sāka trīcēt kā apšu lapa, cits ķēra pie sava muķa vai izrāva no maksts zobenu.
   Bet bruņinieks nenobijās un nesaskaitās, tikai samulsis nodūra acis.
   —    Diemžēl, mans dārgais vilan, man nav nekā, ko tev dot, — bruņinieks ar vainīgu smaidu teica. — Naudas man ir tik maz, ka kauns to piedāvāt tev par viesmīlību.
   —    Tā man ir atbildējuši bruņinieki un abati, kas bija piestūķēti ar zeltu kā čaumala ar olu, — Robins Huds atteica. — Ej, Statlij, pārbaudi, vai mūsu viesis runā pa­tiesību.
   Vils Statlijs aizgāja pie zemē noliktajiem bruņinieka segliem, pačamdīja seglu somās.
   —        Maki ir tukši kā putnu ligzdas rudenī, — viņš ziņoj a, pasviezdams gaisā dažas sīkas sudraba monētas. — Te jau nesanāks ne pusmārciņas.
   Robins Huds stingri uzlūkoja viesi. Sacirstais bruņu krekls un nepazīstamā drošais skatiens labāk-nekā vārdi pastāstīja viņam par bruņinieku.
   —    Tu esi skots, ser bruņiniek? — viņš jautāja, un pat Skeitloks nesaklausīja viņa balsī izsmieklu. — Es varu derēt, ka tevi noplucinājušas normaņu vārnas.
   —      Tu uzminēji, Robin Hud. Mani sauc par seru Ri­čardu Lī, mana pils atrodas Virisdēlā. Gadu simteņiem Virisdēlas zemes piederējušas manai dzimtai. Pirms simt gadiem mans vecvectēvs pacēla zobenu pret normaņiem, kas iebruka mūsu zemē; viņš cīnījās plecu pie pleca ar slaveno Hairvordu. Kopš tā laika esam pieredzējuši ne mazumu posta. Viss, kas man tagad pieder, ir manu tēvu vecā pils un zemes gabaliņš, ko jau rīt man atņems svētās Marijas abatija.
   —    Saki man, bruņiniek, — Robins jautāja, ieliedams vīnu sev un ciemiņam, — kas notika ar tavu zemi? Kādas tiesības uz to ir abatijai?
   —    Mans dēls nogalināja dižciltīgo normani Fransuā Tai- buā. Viņš to nogalināja godīgā cīņā, turnīrā, bet nogali­nātā tuvinieki atriebdamies sagrāba manu Engelriku. Es ieķīlāju savu zemi svētās Marijas abatijai, lai izpirktu viņu. Izpirku — un mans dēls aizbēga. Esmu abatam pa­rādā četrsimt marku, un, ja es rīt tās neatdošu, viņš mani izdzīs no pils un atņems zemi, jo rītdien aprit nomaksas laiks.
   Alā ielidoja sikspārnis, kas dzinās pakaļ neredzamam knislim, saplikšķināja spārnus pie sera Ričarda Lī pleca, klusa līčloču lidojumā aizšāvās pāri ugunskuram un pa­zuda zem tumšās velves.
   Ilgi Robins Huds un strēlnieki klusēdami raudzījās uz bruņinieku.
   —   Četrsimt marku par zemi un pili?
   —   Dēls man bija dārgāks. Cits neviens negribēja man aizdot naudu.
   Skeitloks noliecās un piemeta ugunskuram klēpi malkas.
   —    Ko tad tu darīsi bez pils, ser Ričard? — Robins Huds jautaja.
   —    Iešu ar krustnešiem uz svēto zemi. Kas cits man at­liek? Mans Engelriks slēpjas kaut kur ziemeļu mežos. Nu jau gads, kopš no viņa nav nekādas vēsts. Gaja Gisborna ļaudis uzglūn viņam uz visiem ceļiem …
   Izdzirdējis Gaja Gisborna vārdu, Robins Huds sarauca biezās uzacis.
   —    Pagaidi, bruņiniek, — viņš pārtrauca viesi. — Tu no­sauci mana ienaidnieka vārdu. Ko tavs dēls sariebis šim slepkavam?
   —    Fransuā Taibuā bija Gaja Gisborna krustdēls. Gis- bornam ir viss: gan nauda, gan vara, gan kara draudze . . .
   Bruņinieks apklusa; zemu nokāris galvu, viņš stingu skatienu vērās ugunī.
   Te Vils Baltrocītis iesaucās:
   —    Robin, kad mēs ielencām sera Stefena muižu, sers Ričards Lī uzdāvināja mums kaujai trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!
   Un Robins, aizmirsis pieklājību, smagi iebelza bruņinie­kam pa plecu.
   —    Tu pāragri padodies, Ričard Lī! — viņš sacīja. — Slavenā Hairvorda biedri stingrāk turēja ieročus rokās! Tavs 8ēls vēl atgriezīsies, bet Gajam Gisbornam mēs no- cirtīsim nagus, kā normaņi nocirta nagus mūsu suņiem, lai pasargātu savu medījumu no brīvajiem medniekiem. Par zemi nebēdā — mēs to izpirksim no abatijas. Vai tev ir droši galvinieki, ser Ričard?
   —    Kamēr es biju bagāts un spēcīgs, man netrūka draugu. Bet tagad . . . kas tagad galvos par seru Ričardu Lī? Nē, man pasaulē nav palicis citu draugu kā vien dievs tas kungs un šķīstā jaunava Marija.
   Robins Huds jautri pasmējās un piemiedza acis.
   —    Klausies, ser bruņiniek, labāku galvinieku pasaulē nevar būt. Lai nu kam, bet vai patiešām es neticēšu šķīs­tajai jaunavai Marijai? Tādu galvinieku nesameklēt pa visu Angliju. Klau, Skeitlok, kopā ar tēvu Tuku aizejiet, noskaitiet seram Ričardam Lī uz svētās Marijas galvojumu četrus simtus monētu. Un uzmanieties, lai negadās slik­tas, ar apgrieztu malu. Citādi, skaties vien, žēlsirdīgais abats atsviedīs tās atpakaļ un sacīs, ka parāds nav nomak­sāts.
   Bet Skeitloks stāvēja kā sālsstabs, muti atvēris. Tēvs Tuks piegāja viņam klāt, sagrāba saujā vilana bārdeli un iesita viņam knipi pa pieri.
   —    Tā, vilan! Redzēji, kā Robins aptīra ceļiniekus?
   —        Ak tu viens, tas Robins! Bet es domāju, lai mani soda svētais Vulfstans un Volfheds… — Skeitloks no­ņurdēja, kasīdams pakausi.
   Taču nebija laika pieminēt visus svētos, uņ viņš, pielēcis kājās, tecēja pakaļ tēvam Tukam.
   Ena, ko meta sveķainās lāpas gaisma, lēkāja pa alas sie­nām. Attālākajā alas galā tēvs Tuks apstājās pie lielas lādes, iedeva Skeitlolcam lāpu un sāka raust ārā no lādes zelta naudu.
   —        Skaiti taču, nesnaud, — tēvs Tuks atgādināja, bet Skeitloks skaitīja un skaitīja, kamēr naudas gabalu skaits nepārsniedza četrus simtus.
   —    Nu, tagad pietiks, tēv Tuk. Te jau četri simti.
   —        Vai tev žēl, ko? — Mūks piemiedza aci. — Mēs vienmēr sagādāsim, ja pietrūks.
   Uzbēris vēl divas trīs riekšavas uz izklātā apmetņa, viņš uzmeta plecos smago nastu un piegāja pie galda.
   —        Paklausies, Robin, — tēvs Tuks teica, pasniegdams viesim naudu, — vajadzētu mūsu bruņiniekam uzdāvināt arī vadmalu drānām.
   —        Tā ir pareiza runa, svētais tēvs! — Robins atsaucās. •— Ej nomēri pa trim jardiem no katras krāsas.
   Tēvs Tuks paņēma savu stopu, ko mērīt vadmalu, un . viņa lempīgā ēna aizklumburoja pa alas sienām.
   Strēlnieks mērīja daudz un, jo vairāk mērīja, jo vairāk piemeta klāt sava stopa garumam. No katras krāsas viņš nogrieza pa gabalam — aveņsārto, dzelteno, zaļo, bet pa virsu vēl uzsvieda sārtu, ar zeltu izšūtu apmetni.
   Sers Ričards Lī samulsis skatījās, kā viņa priekšā aug dāvanu kaudze.
   —    Arī zirgs viņam noderētu, — Vils Statlijs piezīmēja.
   Robins pamāja, un Vils Statlijs izskrēja no alas un tūlīt
   atgriezās ar melnu ērzeli, kas tramīgi krāca, kārpīdamies pie ieejas.
   Skeitloks paslējās pirkstgalos un pačukstēja tēvam Tu­kam pie auss:
   —    Tur, lādē, es redzēju zelta piešus.
   Tēvs Tuks pasmējās un tāpat čukstus paziņoja Robiņam Hudam:
   —        Skeitloks saka — viņš esot redzējis lādē zelta pie­šus.
   — Tad stiep tos šurp. — Robins Huds pamāja strēlnie­kam. — Bet tu, Klem no Klū, pavadīsi seru uz abatiju: krietnam bruņiniekam neklājas doties ceļā bez ieroču ne­sēja.

   Desmita nodaļa
   Par to, kā sers Ričards Lī atdeva abatam parādu
   «Ne pēdas neredzēsi tu!
   Un velti ceļos krist.
   Pie pestītāja zvēru es,
   Kas tika krustā sists!»
   Virs Jorkas pilsētas salmu jumtiem pacēlās spoža rīta saule un ieskatījās svētās Marijas abatijas šaurajos lo­gos. Neskaitāmi puteklīši virpuļoja saules starā virs galda, kas bija apkrauts ar pergamenta tīstokļiem un izrobotiem dēlīšiem, un kā lēns zelta lietus krita uz abata violetā virstērpa, priora apaļās galviņas un ekonoma nemierīga­jām rokām.
   Abats, atspiedies pret sola atzveltni, uzmanīgi klausījās atskaiti par savu zemju ienākumiem un izdevumiem. Viņa iesarkanās acis ātri šaudījās pa skaitļu stabiņiem, strupie pirksti aptaustīja katru robu koka kvītīs — birkās.
   Ekonoms gausi runāja vienmuļā balsī, un priors, garā ziņojuma iežūžots, ik pa brīdim sāka snaudā klanīties.
   Abats uzmeta prioram nosodošu skatienu un pastiepa roku pēc tāfelītes, ko sedza plāna vaska kārtiņa.
   —    Cik pavisam ienācies? — viņš jautāja ekonomam.
   —    Pavisam ražas ir simt deviņdesmit astoņi kvarteri *.
   —    Un cik saņemts no mūsu Pontefrēktas vilaniem?
   —        Simt divdesmit seši kvarteri uz vienas birkas un septiņdesmit viens — uz otras.
   —    No Selbi?
   —    Četrdesmit seši kvarteri trīsarpus bušeļa *.
   —    Tātad pavisam …
   —    Četri simti četrdesmit viens kvartērs trīsarpus bušeļa.
   Asa nūjiņa slīdēja pa mīksto vasku.
   —        Pareizi: četri simti četrdesmit viens un trīsarpus. Ta­gad izdevumi.
   —    Simt četrdesmit astoņu akru apsēšanai — sešdesmit-
   ārpus kvarteru. Rudens talkās- Izmaksats avju ganam,
   cūkganam, žogu pinējam … Mednieka Hervāzija suņu ba­rošanai veselu gadu .. .Vēršu barība no Kristus apskaid­rošanās dienas līdz svētā krusta paaugstināšanas svēt­kiem, septiņpadsmit nedēļas … Prebenda * no Heinriha, maiznieka, kas bieži atbrauca …
   Tēvs priors sarāvās un atvēra acis. Un tūlīt viņa priekšā, gaiņājot prom miegu, saules starā sāka virpuļot zelta pu­teklīši. Bet, kad to vienmuļās rotaļas nogurdinātās acis ne­viļus aizvērās, dzirdi ieaijāja ekonoma gari stieptā balss, atkal un atkal bārstot skaitļus un pantus: vienass rati, vīna muciņas no Hemptonas, aunādas, siera rituļi, medus ga- loni, noganījumi, prebendas, nodevas, gruntsnomas, rudens talkas, cūku barība un vilnas ķīpas.
   Sastrīdējies ar ekonomu, abats izsauca brāli saimniecī­bas pārzini, lai uzzinātu, cik riekstu un iesala nogādāts klētīs.
   —   Jūs guļat, prior! — kādā starplaikā viņš pārmetoši teica.
   —    Vai tikai jūs pārāk nemērdējat savas miesas ar ne­gulēšanu un lūgsnām? Mēs te jau esam paspējuši iz­skatīt gandrīz visas muižas atskaites. Laiks ieturēt mal­tīti, vai ne? Jums, prior, vajadzētu vairāk iedziļināties saimniecības lietās. Man vienam kļūst aizvien grūtāk pie­skatīt visus šos blēžus un krāpniekus. Bet ne vēlāk kā rīt mūsu īpašumiem pievienosies sera Ričarda Lī zeme un pils. Gads un viena diena aprit kopš tā laika, kad mēs vi­ņam aizdevām četri simti zelta marku.
   —    Vai jūs nepagarināsiet viņam parāda nomaksas ter­miņu, abat? — jautaja priors, nokratīdams snaudu.
   Abats izvilka no pergamenta tīstokļa apakšas dzeltena ziloņkaula rožukroņi. Viņš jautri iesmējās.
   —    Vai tiešām jūs, prior, iesakāt man atņemt svētajai Marijai mantu, kas viņai pienākas pilnīgi likumīgi? Žēl­sirdība ir cildens tikums, un man atliek vienīgi uzteikt jūs par to, ka jūs un brālis krustnesis dalījāties savā mantā ar pirmo pretimnākošo klaidoni…
   Te abats šķelmīgi pamirkšķināja savam sarunu bied­ram, bet priors saviebās un kļuva gluži zaļš, atceroties tik­šanos mežā, lūgšanu, bēgšanu un negaidīto peldi strautā.
   Pamanījis, ka bulta trāpījusi mērķī, abats vīpsnādams turpināja:
   —    Bet jūs no tīras sirds ziedojāt savu naudu, kamēr es rūpējos par svētās Marijas zemēm. Es jau šodien ielūdzu uz pusdienām tiesnesi un lordu šerifu, lai pabeigtu šo lietu. Protams, bruņinieka pils ir veca un vējš tajā svilpo kā stallī, toties viņa skābaržu mežs sagādās zīles prāvam cūku ganāmpulkam.
   —    Bet diena taču vēl nav beigusies, — priors piezīmēja. — Varbūt bruņinieks vēl ieradīsies.
   —    Kur tad viņš ņems naudu? Vai gan visā ziemeļu no­vadā atradīsies tāds cilvēks, kas uzticētu četri simti mar­kas badmiram bruņiniekam no Virisdēlas? Varbūt jūs, prior, — aiz cieņas pret viņa slavenajiem senčiem… Tur jau nāk mūsu cienījamie viesi! Esiet svētīti, lord tiesnesi! Esiet svētīti, lord šerif! Vai saule jau tuvu rietam?
   —    Paldies dievam, tuvu, — atbildēja karaļa tiesnesis, paklanīdamies abatam. — Katrā ziņā saule ir tuvāk rietam nekā sers Ričards Lī svētās Marijas klosterim.
   —    Jauki, jauki, lord tiesnesi! Steigsim pie galda, iekams diena nav beigusies.
   Pieliekušies, lai neapdauzītos pret zemajām durvīm, viesi sekoja abatam ēdamistabā. Patlaban tur nebija mūku, tikai divi trīs klostera brāļi gaidīja savu ganu.
   Karaļa tiesnesis pacēla vīna kausu un uzsauca:
   —    Es dzeru par krietno Ričardu Lī no Virisdēlas! Par viņa slavenajiem senčiem un viņu mantu! Par Virisdēlas pili! Par tīrumiem, par pļavām, par dižskābaržu mežu, par sera Ričarda Lī vilaniem!
   Ari Jorkas lords šerifs pacēla kausu. Bet tajā brīdī ēdamtelpā ienāca bruņinieks Ričards Lī.
   Vārtu sargs, kas atvēra abatijas vārtus, ielaida sārtā apmetnī tērptu jātnieku, kuram sekoja ieroču nesējs.
   —    Savu mūžu neesmu redzējis tādu zirgu! — vārtu sargs iesaucās, apbrīnodams melno ērzeli.
   Jātnieki, nolēkuši zemē, nometa savus bagātos apmet­ņus; bruņiniekam palika mugurā saplēstais, sarūsējušais bruņu krekls, ieroču nesējam — salāpīta ādas jaka. Un, iekams vārtu sargs bija paspējis atgūties no izbrīna, sers Ričards Lī pārkāpa pār ēdamistabas slieksni.
   —    Lai tas kungs jūs svētī! — viņš sacīja, noslīgdams uz viena ceļa. — Svētais tēvs, es atnācu noteiktajā dienā.
   Abata roka nodrebēja, un vīna lāse noritēja pa viņa virstērpu, atstādama uz samta sudrabotu sliedi. Mūks ieurba bruņiniekā ciešu skatienu, tad atviegloti nopūtās. Viņu nomierināja parādnieka noplukušais izskats.
   —    Vai tu atnesi man naudu, bruņiniek? — viņš asi jau­tāja, neatņēmis ienācēja sveicienu.
   —    Ne penija, — sers Ričards Lī klusā balsī atbildēja.
   Abats sāka trīcēt no prieka. Viņš ilgi smējās, pat iešņuk­stēdamies, berzēja rokas un saskatījās te ar tiesnesi, te ar Jorkas šerifu. Tad vienā malkā izdzēra savu biķeri un skaļi cirta to galdā.
   —    Mēs ar jums neesam kļūdījušies, lord tiesnesi! — viņš pieceldamies iesaucās. — Ričarda Lī zeme ir tuvāk svētajai Marijai nekā saule rietam. Kādēļ tad tu ieradies šeit, ser bruņiniek, ja tev nav četri simti zelta marku, lai samaksatu savu paradu?
   —    Lai lūgtu tevi, svētais tēvs, dot man vēl kaut mazlie­tiņ laika. Šķīstas jaunavas Marijas vārdā lūdzu tevi. ..
   —    Jūs dzirdējāt, tiesnesi? Jaunavas Marijas vārdā viņš lūdz, lai mēs viņam atdāvinām to, kas pēc likuma pieder jaunavai Marijai! Jāsaka, ser bruņiniek, tu prasi daudz. Kādēļ gan jūs nedzerat, šerif?
   Tiesnesis pagājās pa zāli un apstājās pretī Ričardam Lī.
   —    Nē, mans dārgais bruņiniek, — viņš sacīja, — tagad par vēlu lūgt. Ja tev vajadzīgs labs padoms, ātrāk auļo atpakaļ uz Virisdēlu atvadīties no zemes un pils.
   —    Aizstāvi taču mani, Jorkas pilsētas šerif! — iesau­cās bruņinieks. — Nepieļauj, ka man no šejienes jāaiziet ar ubaga tarbu kaklā.
   —   Vai tas esi tu, kas runā, ser Ričard Lī? Kopš kura laika lepnie sakši zemojas normaņu priekšā?
   Pat tagad, dzirdot šo apvainojumu, bruņiniekam pie­tika spēka savaldīties. Viņš atkal pagriezās pret abatu.
   —    Esi žēlīgs, svētais tēvs! Lieto manu zemi kā savu, ka­mēr es nebūšu nomaksājis tev parādu, bet neatņem man to uz visiem laikiem! Es kalpošu tev kā vienkāršs vilans. Zvēru tev pie krustā sistā Kristus, es atdošu tev parādu līdz pēdējam penijam!
   Abats izsmejoši pakratīja galvu.
   —    Svētajai Marijai pietiek vilanu, kas prot zemi art labāk nekā tu. Bet pļaujas laikā mēs izdzīsim tīrumā sera Ričarda Lī — kādreizējā Virisdēlas īpašnieka vilanus.
   Lai kam pievērsās bruņinieka acis, visur viņš atdūrās pret ļaunu prieku. Tikai priors, uzticīgs savam paradumam, mierīgi snauda, paslēpies aiz sudraba krucifiksa.
   —    Ja tā — nu labi! — sers Ričards bargi uzsauca. — Tu gribi, mūk, lai es krītu ceļos tavā priekšā? Sargies! Ja lik­tenis nav lēmis, lai man pieder zeme, toties ar zobenu es rīkojos lieliski. Atceries: jaunajiem Virisdēlas saimnie­kiem labi neklāsies!
   Tiesnesis kaut ko iečukstēja abatam ausī. Tas pamāja ar galvu.
   —    Paklausies, ser Ričard Lī, — abats sacīja, — tu veltīgi iekaisti. Četri simti markas tev tika dotas pret ķīlu — ta­viem īpašumiem. Tu neatdevi parādu norunātajā laikā. Tātad no šī brīža gan tava zeme, gan pils pieder abatijai, un tiesnesis un šerifs var tūlīt apstiprināt mūsu tiesības ar parakstu un karaļa zīmogu. Bet es negribu tev darīt pāri. Tavs feods * maksā vairāk nekā četri simti marku. Tādēļ es domāju, ka svētā Marija neapvainosies, ja bez tās naudas, ko tu esi parādā, es tev došu vēl simt zelta markas.
   —    Bet vai tu nevari samaksat divsimt? — Sers Ričards saskatījās ar savu ieroču nesēju, jautro^ Klemu no Klu, kurš stāvēja pie durvīm, sastindzis kā sālsstabs. — Var­būt tu man uzdāvināsi vēl divsimt?
   —   Nē, divsimt nevaru maksat. Varbūt, rau, tiesnesis mums palīdzēs?
   —    Varbūt patiešām, — tiesnesis pamaja ar galvu. — Es piemetīšu vēl piecdesmit. Par to pļaviņu, kas blakus ska- baržu birzij …
   Te bruņinieks iesaucās:
   —    Zvēru pie svētā Vulfstana, esmu redzējis daudz suņu, bet tik rijīgus gan ne! Nu nē, manu pili nedabūs ne tiesnesis, nedz mūks! Saņem, abat, savu aizdevumu — ska­ties, saule vēl nav norietējusi. Skaiti uzmanīgi un raugies, vai monētas ir labas.
   Paķēris no Klema naudas maku, bruņinieks to atvēra un izbēra uz galda. Rieta saules stars ieslīdēja ēdamista­bas logā un iededza sarkanas ugunis zelta monētās.
   Kņadas pamodinātais priors palīda zem galda pacelt mo­nētu, kas bija noripojusi uz grīdas. Bet saule . ..
   Saule vēl mazliet pavilcinājās debesīs, laipni noraugo­ties uz diviem košos apmetņos tērptiem jātniekiem, kuri attālinājās no svētās Marijas abatijas pa ceļu, kas ved uz rietumiem, — laimīgo seru Ričardu LI un viņa jautro ieroču nesēju, jauno Klemu no Klū.

   Vienpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Reinolds Grīnlīfs kalpoja šerifam
   Velk pavārs Džonam reizes trīs —
   Bezmaz vai kapu roc.
   «Man patīk sitiens,» teica Džons,
   «Kas tādas dūres dotsl»
   —    Kur tas redzēts, ka līdz pusdienai cilvēkus mērdē badā?
   —    Bet kur tas redzēts, ka kalps krāc līdz pusdienai? Lords šerifs sen ir medībās, bet tu tikai nule izberzi acis. Ja es būtu šerifa vietā, es jau sen …
   —        Paēdini taču mani, vecais āzi! Es tev saku, es ne­esmu mūks un netaisos gavēt.
   —        Vajadzēs pagavēt, kamēr atgriezīsies saimnieks. Es tev, dīkdienim, ne sausu garoziņu nedošu, kamēr viņš nepārradīsies mājās.
   —        Tad iedod jel ko rīkli izskalot! Vai tiešām tev žēl kausa alus?
   Atslēgzinis uzgrieza Reinoldam Grīnlīfam muguru un, atslēgas žvadzinādams, sāka slēgt ciet pieliekamo kam­bari.
   —        Labi! Ja tā, tad varam paņemt paši, — sacīja Reinolds Grīnlīfs un pacēla roku.
   Vecais kūleniski aizripoja sānis. Bet šerifa kalps ar kāju izspēra durvis un pieliecies iegāja pieliekamajā kambarī.
   Viņš ielēja krūzi alus, iztukšoja to un ielēja vīnu.
   Atslēgzinis sēdēja uz grīdas, neiedrošinādamies pakus­tēties, blenza uz viņu un klusītēm lūdza dievu.
   Reinolds Grīnlīfs pagriezās pret veci un labsirdīgi teica:
   —        Varbūt iedzersi kopā ar mani, vecais? Atklāti sa­kot, lordam šerifam ir gluži labs vīns!
   Bet kambarī netrūka arī citu labumu. Izvilcis aiz jostas aizbāzto nazi, Reinolds Grīnlīfs nogrieza riecienu kviešu maizes un nocēla no āķa žāvētu šķiņķi.
   Bāzdams mutē kumosu pēc kumosa, šmakstinādams, uz­lielīdams ēdienu, pa starpām iemezdams te krūzi alus, te krūzi vīna, jautrais strēlnieks bija pavisam piemirsis par vecīti, bet tas rāpus izrāpās no gaiteņa, piecēlās kājās un skriešus metas uz virtuvi.
   Piepeši plata ēna pilnīgi aizklāja gaismu.
   Reinolds Grīnlīfs atrāvās no šķiņķa un ieraudzīja, ka durvīs stāv lorda šerifa vecākais pavārs; zem viņa elkoņa rēgojās vecā atslēgziņa sirmās bārdas kušķis.
   —        Tas nu gan ir labs kalps, kas guļ līdz pusdienai! — pavārs sacīja tik skaļi, ka visās tukšajās mucās un krū­zēs, kas atradās kambarī, nodunēja atbalss.
   Pavārs atvēzēja smago dūri un belza Reinoldam Grīnlī­fam pa skaustu.
   —        Gods un cieņa krietnai dunkai! — iesaucās Reinolds Grīnlīfs, bāzdams mutē jaunu šķiņķa gabalu.
   —        Tas nu gan ir labs kalps, kas izlauž pieliekamā dur­vis, lai sarītos saimnieka labumus!
   Un atkal podi un krūzes nodunēja, un atkal smagā dūre nolaidās uz Reinolda Grīnlīfa skausta.
   —    Gods un cieņa labai dūrei! — Reinolds Grīnlīfs at­kārtoja. — Bliez nu, draudziņ, trešo reizi!
   —    Saņem arī trešo! — pavārs noteica un tā iedunckāja strēlnieku, ka šķiņķis izkrita viņam no rokām un nogāzās uz grīdas.
   —    Es tā skatos, ka tava dūre nav sliktāka par ma­nējo! — Reinolds Grīnlīfs sāka smieties. — Zvēru pie svētā Vulfstana, kas iedzinis savu zizli akmens klonā, es neat­stāšu šo namu, iekams mēs ar tevi, lāci, nebūsim mēroju­šies spēkiem!
   —    To es vienmēr daru mīļu prātu, — pavārs atbildēja, — tikai baidos, ka tu, šerifam kalpodams, būsi aizmirsis, kā zobens jātur rokās.
   —    Paskatīsimies, paskatīsimies. Ņem ātrāk savu zobenu, nāc ārā pagalmā, brīvā vietā.
   Tā Reinolds Grīnlīfs uzaicināja pavāru un, izgājis pa­galmā, gaidīja pretinieku.
   Tas ilgi nekavējās.
   —    Es pazinu, — sacīja Reinolds Grīnlīfs, atsizdams pa­vāra pirmo triecienu, — pazinu vienu puisi, — te viņš izšķīla dzirksteļu kūli no pavāra zobena, — kas tik labi trina zobenus, — te viņš palēca sānis, izvairīdamies no trieciena, — ka, ja pamet gaisā pūciņu, — še, saņem, draugs! — tā nokrīt uz asmens un …
   Bet Reinolds Grīnlīfs nepabeidza savu stāstu, jo at­klājās, ka pavārs ir labs cīnītājs, un prāts vairs nenesās uz pļāpāšanu. Gan līdzīgs spēks bija abiem, gan skatiens vie­nādi vērīgs.
   Vecais atslēgzinis, pavārēni un visi, kas atradās šerifa namā, bija izskrējuši pagalmā un tikai spiedās pie sienām, kad zobens triecās pret zobenu un cīnītāji, te atkāpdamies, te uzbrukdami, tērauda mirdzas un šķindas apņemti, kā kamols vēlās no vienas vietas uz otru straujo, pēkšņo lē­cienu saceltajā putekļu mākonī.
   Viņi kāvās ilgi, no abiem kūpēja garaiņi, bet nevienu zobens nebija ieskrambājis. Uz stingru spiedienu viens at­bildēja otram ar tādu pašu neatlaidību^ uz viltību — ar viltību, uz veiklu paņēmienu — ar veiklu paņēmienu, uz strauju kustību — ar strauju kustību. Un kautiņš beidzās ar to, ka abi cīnītāji sāka smieties un apsēdās zemē, kas bija nokaisīta ar smalku upes smilti.
   —    Tādu pretinieku bieži negadās sastapt! Ja tu tikpat labi prastu šaut ar' stopu, mēs abi varētu jautri dzīvot za­ļajā mežā. Robins Huds tev dos divsimt marku gadā.
   —    Ko lai saka, — pavārs atbildēja, — ar stopu es ne­šauju slikti, un ugunskurs mežā man tīkamāks nekā vir­tuves pavards. Šerifam es neesmu ne draugs, ne brālis; mums tikai jāiestiprinās pirms ceļa. Ej, vecais, nes šurp cienastu!
   Šerifa kalpi steidzīgi pašķīrās, lai palaistu brašos vīrus, bet vecais atslēgzinis tecēja pa priekšu, žvadzinādams at­slēgas un žēlīgi tricinādams bārdu.
   Pavārs nosēdināja pie galda visus savus pavārēnus un palīgus un bez lielām pūlēm piespieda viņus iedzert uz Reinolda Grīnlīfa un brašo meža vīru veselību.
   Tad viņš aizveda strēlnieku pie lādes, kurā šerifs glabāja savus dārgos biķerus un šķīvjus.
   Lāde bija aizslēgta ar trim smagām piekaramajam atslēgām, bet draugi tās norāva un izvilka dienas gaismā kaudzi sudraba un zelta trauku.
   —    Kā mēs visu to aiznesīsim? — Reinolds Grīnlīfs kļuva bēdīgs. — Tur būs krietnas trīssimt mārciņas, turklāt trauki nav parocīgi nešanai.
   Bet pavārs sadabūja divus pamatīgus maisus, un draugi uzvēla nešļavu plecos.
   —    Ardievu, vecais! Nemērdē cilvēkus badā līdz pusdie­nām! — strēlnieks uzsauca, iedams ārā pa šerifa nama vārtiem.
   —    Kurp tad ved mūsu ceļš, Reinold? — pavārs jautāja viņam.
   —    Kas es par Reinoldu Grīnlīfu? Sauc mani par Mazo Džonu. Mūsu ceļš ved taisni uz ziemeļiem. Pašlaik mūsu nometne atrodas Bernisdēlas mežā.
   Sargi pie Notingemas ziemeļu vārtiem izbrīnījušies pa­vadīja skatieniem divus šerifa kalpus, kas, dziedādami pārgalvīgu dziesmu, aizsoļoja, traukiem maisos šķindot, garām šauj laukam un karātavām uz to pusi, no kuras spirgts rudens vējš dzina mākoņu barus.
   Saule norietēja, un virs meža uzlīda jauns mēness.
   Mazais Džons un pavārs, kuru sauca par Arturu no Blen- das, neapstādamies soļoja uz priekšu vien pa gaismas pie­lijušo ceļu.
   Mazais Džons pastāstīja ceļa biedram par daudziem drosmīgiem sava kunga darbiem: gan par to, kā jautrais Robins atbraucis uz Notingemu pārdot podus un nonācis pusdienās pie paša šerifa, gan par to, kā vecais karalis dzinies pakaļ Robiņam no Londonas uz Sērvudu, no Sēr- vudas uz Jorkšīru, no Jorkšīras uz Ņūkastlu un Beriku, bet no turienes caur Lankastru uz Česteru, un Robins viņam aizsteidzies priekšā par veselu dienu, ieradies Londonā un lūdzis karalieni Katrīnu nodot karalim sveicienus no viņa.
   Viņš pastāstīja pavāram par jautro tēvu Tuku, par Muku, dzirnavnieka dēlu, pastāstīja, kā mazais Skarlets atriebās savam lordam par dēlu, kā Vils Statlijs izglāba no nāves aklo Henriju, kurš tad, kad vēl bija redzīgs, mācīja Robiņam šaušanas māku.
   Arī dūšīgajam pavāram atradās ko pastāstīt Mazajam Džonam: par skaisto Elenu, ko viņš mīlējis vairāk nekā dzīvību, un par to, kā jautrajos Miķeļa svētkos viņš vedis Elenu pie altāra, lai mācītājs savienotu mīlestību, ko sen jau bija svētījušas zvaigznes, tvīkana miežu guba un sie­nāžu vijoles. Un kā Artura kungs, sers Ralfs Merdahs, pa­spēlējis uz kauliņiem viņa jauno sievu, un dižciltīgais bru­ņinieks Gajs Gisborns dabūjis vēl vienu kalponi.
   Pie Trīs Ozolu krustcelēm Mazais Džons piepeši apstā­jās un nometa zemē savu maisu.
   —    Skaties, — viņš sacīja draugam, — zemē svaigi mēsli. Nesen kāds jājis pa šo ceļu.
   Tālumā atskanēja pūces brēciens, rītausmas vējiņā no­čīkstējās koku galotnes.
   —    Nekas nav dzirdams, — pavārs teica.
   —    Tur jau ir tas āķis, — Mazais Džons čukstēja, ap­skatīdams nesastingušo piku. — Nekas nav dzirdams, bet mēsli vēl silti. Ievelc maisus grāvī, bet es iešu paskatīties, kas tur priekšā ir.
   Viņš izņēma bultu no maka, nogriezās no ceļa un pa­zuda tumsā.
   Arturs no Blendas ilgi gaidīja viņu, ar nepieradušu ausi ieklausīdamies meža atmodas šalkās. Grāvī bija auksts, pavārs ciešāk ietinās savā apmetnī un piespieda muguru pie vētras nogāzta apsūnojuša ozola stumbra. Nemanot viņš iegrima snaudā.
   —   Tagad nav īstais laiks gulēšanai, draugs! — virs viņa galvas atskanēja klusa balss.
   Bailīgi sarāvies, pavārs atvēra acis.
   Viņa priekšā stāvēja Mazais Džons un turēja pie ap­aušiem divus apseglotus zirgus.
   Aiz tiem, pavadu nostiepis, stāvēja trešais" zirgs, kas bija piesiets pie priekšējā segliem.
   Visiem zirgiem purni bija aizsieti ar siksnām, lai tie nevarētu zviegt.
   —    Tagad nav laiks gulēt, draugs! — strēlnieks atkār­toja. — Šorīt mums ies jautri. Tur, priekšā, ir slēpnis, es pazinu pēc bruņu cepurēm — tie ir Gaja Gisborna ļaudis.
   Izbēgušajam pavāram miegs bija kā ar roku atņemts. Vienā lēcienā viņš atradās ceļa vidū. Mazais Džons sa­grāba viņu aiz elkoņa.
   —    Klusu! Viņi ir trīs. Nezinu, ko viņi gaida, taču, lai
   tas būtu kas būdams, mēs cīnīsimies kopā ar to. Drošs paliek drošs, es aizvedu viņu zirgus.
   —        Ja viņu ir trīs, ko tad mēs gaidām? Ar trim taču mēs tiksim galā!
   —    Pagaidi, es gribu zināt, ko viņi tvarsta.
   Tikko draugi bija piesējuši zirgus biezā krūmājā, aiz­mugurē ceļš sāka dunēt.
   Uz slēpņa pusi aulekšos nesās jātnieks spožā bruņu kreklā.
   Pavārs jau pavēra muti, lai uzsauktu viņam, bet Ma­zais Džons paspēja iebukņīt draugam sānos:
   —    Paga, netaisi troksni. Apturēsim viņu citādi.
   Tai pašā mirklī smaga, trula bulta atrāvās no Mazā Džona stopa stiegras, un jātnieks novēlās no zirga. Viņš uzlēca kājās un raudzījās pēc ienaidnieka.
   Mazais Džons mierīgi piegāja viņam klāt.
   —        Nomierinies, puis, — viņš sacīja. — Ceru, ka tu nesasities un bulta nav nodarījusi tev nekā ļauna. Tur priekšā ir slēpnis. Vai tikai tu neesi tas, ko gaida Gaja Gisborna ļaudis?
   —         Dievs ar ļaudīm un slēpni, — jauneklis nikni kliedza, izraudams zobenu no maksts, — bet tu par savu bultu man atbildēsi tūlīt, un tevi neglābs šerifa zīmotnes!
   Mazais Džons pārlaida roku pār savu apmetni, kā gri­bēdams notraukt no vadmalas mazos krustiņus, kas grez­noja Notingemas garnizona strēlnieku apģērbu.
   — Man nav laika cīkstēties ar tevi, puisīt. Skaties, tavs zirgs jau iztraucējis glūņas. Ieroči mums noderēs nopietnā­kam darbam.
   Uzkalna galā jau parādījās trīs karavīri, kuriem galvās bija bruņu cepures ar vēršu ragiem. Mazais Džons, ne­gaidīdams, kad ienaidnieks pienāks tuvu, pacēla stopu, un spēcīgas rokas palaista bulta pārdūra pirmā uzbrucēja bruņu kreklu.
   Karavīrs nokrita uz mutes, viņa ķermeņa smaguma spiesta, bulta izdūrās cauri ķermenim starp lāpstiņām, pa­celdama bruņu kreklu kā kupri.
   —        Tu neizbēgsi, Engelrik Lī! — iesaucās otrs Gaja Gis­borna kareivis, traukdamies virsū jauneklim.
   Pavārs cīnījās ar trešo, un Mazajam Džonam atlika vie­nīgi noraudzīties kautiņā, jo pavāram viņa palīdzība nebija vajadzīga, bet jauneklis, kad viņš mēģināja tuvoties, uzkliedza:
   —    Liecies mierā, strēlniek, es pats tikšu galā!
   Pretinieks, acīm redzot, bija spēcīgāks un izveicīgāks
   par jaunekli, kurš tikko spēja atvairīt belzienus un, ka­reivja straujā uzbrukuma spiests, pamazām kāpās atpakaļ uz ceļa malu; Gaja Gisborna algotnis dzina viņu uz grāvi, pie katra cirtiena atkārtodams:
   —        Še tev maksa par Fransuā Taibuā! Še tev maksa par Fransuā Taibuā!
   Pār kautiņa vietu sacēlās biezi, balti putekļi. Kāds zo­bena nocirsts ozola zars nokrita pie Mazā Džona kājām.
   Tai brīdī karavīrs, kas cīnījās ar pavāru, iekliedzās:
   —    Palīgā, Giljom!
   Aizsviedis prom vairogu, jaunekļa pretinieks deva sa­vam ienaidniekam pēdējo triecienu un metās biedram pa­līgā.
   Bet viņš bija nokavējis: karavīra ķermenis, notraipot ceļu asinīm, nogāzās pie viņa kājām.
   —    Bēdz, Giljom! — ievainotais mirstot nostenēja.
   Tad karavīrs, kuru sauca par Giljomu, pārlēca pāri biedra ķermenim un metās bēgt.  Mazais Džons pavīpsnāja.
   —        Skrien labi, taču ne ātrāk par briedi, — viņš sacīja, nesteidzīgi paceldams stopu.
   Taču viņš neizšāva, jo no meža izskrēja trīs pinkaini suņi, un strēlnieks tūlīt atskārta, ka tie ir tēva Tuka uz­ticīgie pavadoņi.
   Acumirklī pārlēkuši pāri grāvim, suņi panāca bēgli, no­gāza viņu zemē un, zobus atņirguši, apstājās pie sava me­dījuma.
   Draudēdami bēglim ar spīdīgajiem ilkņiem, viņi nepa­cietīgi raudzījās uz meža pusi.
   Beidzot parādījās arī pats saimnieks.
   —        Zvēru pie svētā Kesberta, — tēvs Tuks izsaucās, iz­kūņodamies uz ceļa, — jums te bijusi branga plūkšanās! Vai tad tu, Mazais Džon, nevarēji pagaidīt mani?
   —        Bet kā tad es, svētais tēv, varēju zināt, ka dieva griba virzīs tavu gaitu uz šo pusi?
   —        Paskat, kā šerifs tevi uzposis! — tēvs Tuks vīpsnāja, taustīdams strēlnieka grezno apmetni. — Bet kas tie par puišiem? Un kālabad izcēlās kautiņš?
   Mazais Džons uzsita pavāram uz pleca.
   —    Tas ir kārtīgs puisis, Arturs no Blendas, kuram gri­bas pašaudīt karaļa briežus un dižoties zaļajā apmetnī. Bet šis jauneklis pats mums pastāstīs, kā viņu sauc un kāda iemeslā dēļ Gaja Gisborna ļaudis uzglūnēja viņam.
   -— Es esmu Elfers no Sailsas, — jauneklis teica, pētī­dams zem pleca pārcirsto bruņu kreklu. — Bet tu esi tēvs Tuks, atceros, redzēju tevi krodziņā «Zelta vērsis».
   —    Tad redz, no kurienes tu esi, puisēn! Pastāsti, pa­stāsti — kā klājas godājamam seram Stefenam?
   —    Sers Stefens neuzdrīkstas deguna galiņu pabāzt ārā no savas muižas. Kopš tā laika, kad jūs uz lielceļa pa­plucinājāt Notingemas kara draudzi, pie mums gan Vor- denā, gan Deirvoldā, gan Sailsā valda klusums. Edvards no Deirvoldas tagad ir pārvaldnieks pie mums. Viņš baidās iepīkstēties, jo līdz šim laikam viņam nav sadzijušas ribas. Tāpēc jau es laidos ceļā, lai jums par visu pastāstītu un satiktos ar Baltrocīti.
   —   Bet kāpēc tevi gaidīja Gaja Gisborna ļaudis? — Mazais Džons jautāja.
   —    To nu gan nezinu! Varbūt mana bruņu krekla un zobena dēļ? Es tos ieguvu godīgā cīņā ar sera Stefena .ka­ravīriem. Vai patiešām viņi būtu pazinuši zobenu un bruņu kreklu?
   Jaunekļa vaigos atplauka bērnišķīgs sārtums. Mazais Džons pasmējās.
   —- Tas tur neģēlis visu laiku pieminēja nez kādu Fran­suā Taibuā, — Elfers piemetināja.
   Tēvs Tuks strauji apcirtās, padzirdējis šo vārdu.
   —    Tagad viss ir skaidrs! — viņš sacīja. — Viņi tevi, puisēn, noturēja par Engelriku Lī, sera Ričarda Lī dēlu. Tā ir tava laime, ka tu satikies ar Mazo Džonu! Šie stulbeņi būtu tevi sakapājuši gabalos, iekams pamanītu savu kļūdu. Pārsien viņam roku, Mazais Džon, bet es ap­runāšos ar to puisi, kamēr viņš nav sadomājis kaitināt manus suņus.
   Mazais Džons noplēsa strēmeli no sava apmetņa un cieši pārsēja jauneklim ievainoto roku.
   Pavārs izveda zirgus no meža uz ceļa. Tēvam Tukam piepalīdzot, viņš apsēdināja karavīru ar ragaino ķiveri at­muguriski viņa paša zirgā un cieši piesēja pie segliem, sajoza ar siksnām rokas un kājas. Tad viņš uzšāva zirgam, un tas aizauļoja, aiznesdams bezpalīdzīgo jātnieku.
   Elferu piesardzīgi uzsēdināja otram zirgam mugurā. Ar veselo roku viņš saņēma pavadu.
   Pavārs izvilka no grāvja maisu ar šerifa mantu. Tad Mazais Džons atvadījās no draugiem.
   — Aizvediet Robiņam dāvanas no lorda šerifa, — viņš teica, pamājis uz maisu pusi. — Bet es uzmeklēšu pašu lordu; viņš pašlaik medī kaut kur pie Sudraba strauta. Drīz mēs panāksim jūs.

   Divpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Muks, dzirnavnieka dēls, pamācīja krietnos vilanus
   «Jel velciet stopus,» teica viņš,
   «Jau vezumnieki klāt.
   Mans — pirmais: dzīvos viņš vai mirs,
   To izlemšu labprāt.»
   Visos Anglijas ceļos čīkstēja ratu riteņi. Gaisā jau riņ­ķoja pirmās baltās pārslas, neiedrošinādamās nolaisties uz zemes. No rītiem peļķes sedza plāna ledus kārtiņa, bet debesis saulrietā dega vara sarkanumā. Tuvojās ziema, un zemju īpašnieki steidzās apbraukāt savus īpašumus — ievākt no vilaniem pēdējo gruntsnomu.
   Pa veco Vatlingu, pa plašo Erminu, pa akmeņainām kalnu takām, pa šaurām meža stigām, pa nomaļiem un ļaužu pilniem laukiem, garām ķeltu kapakmeņiem, garām zeltainā lazdā jā slīgstošām romiešu kara nometnēm, ga­rām smagnējām normaņu baznīcām un stūrainām pilīm vērši laiski vilka ratus, kuru riteņi kauca zem jaunās ražas smaguma. Vējš aiznesa mākoņos putekļainus aitu vilnas kušķus, pelavas, dzintaraina medus smaržu, kū­pināmo šķiņķu dūmus.
   Klosteru klētīm un pagrabiem durvis stāvēja vaļā līdz kājai; paceļamie tilti bija nolaisti kā dienu, tā nakti.
   Kvieca cūkas, un gāgināja zosis, skaļi klaudzēja spri­guļi piedarbos, aušīgais miezis draiski plaukšķēja, iz­sperdams mucām spundes, bet visas šīs skaņas nomāca skaļā, griezīgā riteņu čīkstoņa.
   Sarkanās kļavas un brūnganie ozoli kaisīja lapu klēp­jus zem iejūgto vēršu platajiem nagiem. Zvirbuļi nelab­prāt deva ceļu vēršiem, it kā būtu norunājuši, lai tos drī­zāk sabrauc nekā aizved no tīrumiem zeltainos graudus.
   Suņi skraidīja starp vezumiem, te paskubinādami uz priekšu kūtros vēršus, te atpalikdami pie verstu staba, lai, pacēluši kāju, pārbaudītu, vai vēl saglabājies cietajā akmenī iecirstais uzraksts: «Šo ceļu taisījis Gajs Jūlijs Cēzars.»
   Tai vietā, kur Bernisdēlas ceļš šķērso ceļu uz Sailsu, pakalnā aug kastaņa. No tās galotnes Muks, dzirnav­nieka dēls, ieraudzīja garu rindu pajūgu. 4
   Viņš kā ķirzaka noslīdēja lejā pa gludo stumbru un nolēca zemē, kur smaildegunis Skarlets un Vils Baltro­cītis, ietinuši galvas.apmetņos, gulēja ciešā miegā.
   —    Divpadsmit pajūgi, katru velk astoņi vērši, septiņi vai astoņi zirgi ar nastām, — Muks sacīja, pamodinājis biedrus. — Pats bīskaps nebrauc ar tādu godu. Zvēru pie krusta, viņi nav atstājuši Votersā nevienu cūku, nevienu cālēnu!
   —    Kāda apsardze? — Skarlets staipīdamies jautāja.
   —    Skaitīsim pēc kautiņa. Kaut tikai pietiktu bultu.
   Riteņu čīkstoņa tuvojās. Vējš atnesa govju īdēšanu,
   zosu gāgināšanu, vistu kladzināšanu, dzinēju kliedzienus un pātagu plīkšķus.
   —    Patiešām, gada tirgus uz riteņiem! Robins mums sados, ja mēs palaidīsim garām tādu balvu!
   Pieci bruņoti jātnieki jāja karavānas priekšgalā, trīs mūki tipināja viņiem nopakaļ. Zemu noliektām galvām klumpačoja pie pajūgiem piesietās govis. Skumīgi so­ļoja nastu nesēji zirgi, līgodamies zem smagas nešļavas.
   —    Priekšējais būs mans, — sacīja Muks, savilkdams stiegru. — Tu, Skariet, ņem uz grauda lielo, uz baltā zirga. Bet tu, Baltrocīt, — to, kas runājas ar mūku.
   Trīs bultas reizē atrāvās no stopiem, it kā tās būtu palaidusi viena roka.
   Priekšējais jātnieks kā maiss saguma uz zirga skausta. Tas, kas sarunājās ar mūku, būtu pakritis, ja ceļa biedrs nepieturējis viņu. Trešā bulta, noslīdējusi gar sardzēs vīra bruņu kreklu, iedūrās baltajai ķēvei purnā. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un sāniski nogāzās uz priekšējā vēršu iejūga.
   Riteņu čīkstoņa apklusa, pajūgu rindu ietina putekļu mākonis.
   Vērši baurodami spiedās cits citam virsū, rati apgazas; zosis plivināja spārnus, cūkas kvieca, nastu nesēji zirgi meta kājas gaisā, kamēr nešļava spieda viņus pie zemes.
   —    Ļaudis, šurp! — kliedza tas sargs, kas bija nokritis no baltās ķēves. — Ar mums ir dievs un svētie! Pie ma­nis, Žofruā, Bonvalet. Visi virsū laupītājiem!
   Viņš stāvēja ar zobenu rokā, ar savu ķermeni pieseg­dams mūkus, kuri bija pasteigušies noslīgt ceļos un sa­likt rokas. Viņiem blakus gulēja Baltrocīša bultas ievai­notais jātnieks.
   Bet karavīrs veltīgi sauca palīgā. Izbiedētie zirgi, ieko­duši laužņus zobos, jau aizauļoja tālumā, aiznesot prom Bonvaletu un Žofruā. Vēršu dzinēji tik ātri pazuda zem saviem ratiem, kā pele iesprūk alā.
   Strēlnieki zem kuplās kastaņas skaļi smējās, redzē­dami, cik brīnišķīgi iedarbojušās trīs labi notēmētas bul­tas.
   —   Zvēru- pie svētajiem rakstiem, tūkstoš bultu nevar aizvietot Robiņa Huda vārdu!
   To pateicis, Skarlets nolēca uz ceļa, sekojot Mukām, dzirnavnieka dēlam, un Baltrocītim. Strēlnieki tūlīt no­mērķēja uz vienīgo aizsardzībai gatavo ienaidnieku.
   —    Klausies, kausli, — sacīja Muks, uzrunādams sardzes vīru, — ja tu te lauzīsies, mēs tev uzdāvināsim trīs krietnas bultas, ko darinājis klibais no Trentas. Tikai baidos, ka tu nonāksi ellē ātrāk nekā paspēsi tās kārtīgi saskaitīt. Bāz savu zobenu makstī, lai nerūsē rudens vējā. Tā! Un tagad paskatīsimies, kādu ciema kukuli mums sūta tas kungs.
   Viņš nesteigdamies apstaigāja sadrūzmējušos pajūgus. Skarlets un Vils Baltrocītis cieši vēroja braucējus un pa­vadoņus, neizlaižot no rokām pret sargu vērstos stopus.
   —    Tā, — atkārtoja Muks, dzirnavnieka dēls, — tā. Medus un alus, tas labi. Jūsu medus droši vien ir garšī­gāks par kameņu medu. Rudzi ir labi. Auzas mums nav vajadzīgas. Ko lai mes darītu ar auzām, ja zirgus netu­ram? Ha! Kas par cūku! Kārtīga abata lielumā. To tu no­baroji, vilan? Neslepies taču zem ratiem, vai tad es esmu
   nelabais? Atbildi, ja tev mēle mutē. Vai tu nobaroji to cūku, ka tā vairāk sniedz platumā nekā garumā?
   Dzinējs bailīgi izlīda no ratu apakšas.
   —    Tava cūka? — Muks atkal prasīja.
   —    Bija mana, — nedroši atbildēja vilans.
   —    Kādēļ tu to atdevi mūkiem?
   —    Par cūku ganībām. Es rentēju zemi no abatijas.
   —    Un ko vēl atdevi?
   —    Divas zosis atdevu, desmit vistas, trīs čeldronus auzu.
   —    Laikam tie tev nebija vajadzīgi?
   Tagad no visu ratu apakšām izlīda dzinēji. Viņi neiedro­šinājās tuvoties strēlniekam un staipīja kaklus, ieklausī­damies sarunā.
   —        Kāpēc tad nebija? — zemnieks aizvainotā balsī jautāja. — Man taču bija tikai divpadsmit vistas un divi gaiļi. Bet cūka — visā Votersā nav otras tādas cūkas, to katrs var pateikt.
   —        Tad ņem tos lopiņus sev, ja tie tev ir vajadzīgi, — Muks piepeši teica.
   Vilans palika stāvot ar vaļēju muti un blisināja acis. Viņš kāpās atpakaļ, izbailēs uzlūkodams strēlnieku.
   —    Sev? Arī vistas? Arī cūku? Bet ko šie teiks?
   Viņš pamāja uz mūkiem, kuri joprojām tupēja uz ce­ļiem, cieši saspiedušies kopā, salikuši rokas lūgšanai. Muks pasmējās.
   —        Viņi savu daļu ir saņēmuši. Kusties taču veicīgāk! Ņem savu mantu un stiep mājā. Vai tev sieva ir?
   —    Ir.
   —        Tad pasaki viņai, ka tā ir Robiņa Huda dāvana. — Tikai tagad visi saprata, ka strēlnieks nejoko.
   Pirmais zemnieks vēl mīņājās uz vietas, nezinādams, kuriem svētajiem pateikties par savu laimi, bet cits, šķie­lēdams uz Muku, sāka raisīt savu govi vaļā no ratiem.
   —    Nu, nu, drošāk! — strēlnieks skubināja dzinējus.
   Vilani veda savu gruntsnomu ar pašu vēršiem. Un,
   līdzko Muks bija pamājis ar galvu, pajūgi apgriezās, ap­gāztie rati tika nostādīti uz riteņiem un pātagas skaļi plī­tēja vēršu muguras; kaut arī vērši kūtri sāka kustēties, karavāna tik veicīgi atstāja šo vietu, it kā to būtu aizrāvis viesulis.
   Izkārpītā ceļa vidū palika medus kubuliņš, vēderīga alus muca un vairāki kviešu un rudzu maisi. Kad čīkstošā
   ratu rinda bija pazudusi tālumā, Muks, dzirnavnieka dēls, pagriezās pret mūkiem. Svētie tēvi vēl joprojām tupēja uz ceļiem, nobālējušām lūpām čukstēdami lūgšanas.
   Vils Baltrocītis un Skarlets jau sen bija nolaiduši sto­pus, bet bultas gulēja uz stiegrām. Sardzes virs, nekus­tīgs kā akmens tēls, skatījās uz to pusi, kur vēl kūpēja riteņu saceltie putekļi.
   —    Tu, puiš, ej, no kurienes nācis, — Muks sacīja sar­dzes vīram. — Un paķer līdz šo maitas gabalu, kamēr kraukļi to nav saknābājuši.
   Uzvēlis ievainoto biedru seglos, sargs saņēma aiz iemauktiem savu balto ķēvi, caur pieri paglūnēja uz mūkiem un devās prom.
   —    Ak, vilani, ne katru dienu tas kungs sūta tādus priekus! — Skarlets iesaucās. — Kā kumeļi, kā kumeļi! Vērši rikšoja kā kumeļi! Celieties, celieties, svētie tēvi! Pietiks dievu lūgt. Tik un tā jūs nevarat aizlūgt par vi­siem saviem grēkiem. Un kāda jēga gan simtreiz atkār­tot «Ave», ja šķīstā jaunava dzird jūs no pirmā vārda? Mudīgāk celieties augšā un palīdziet mums sakraut nas­tas zirgiem mugurā.
   Sakrāvuši medu un alu, kviešus un rudzus paši uz sa­viem segliem, mūki centīgi nostiprināja nešļavu un, vez­dami zirgus aiz pavadām, sekoja Skarletam uz Bernisdē- las alām. Skarlets ik pa brīdim atcerējās, cik izmanīgi vi­lani bija pazuduši no acīm ar savu mantu, un smējās tā, ka viss viņa kalsenais ķermenis tricinājās.
   Muks, dzirnavnieka dēls, un Vils Baltrocītis nāca no muguras.
   —   Oho-ho! — kāds uzsauca strēlniekiem, kad viņi bija iznākuši plašajā meža norā, un atbalss trīs reizes atkār­toja jautro saucienu.
   Pazīstamais svilpiens pāršķēla gaisu, un, priecīgi rie­dami, cits citu apsteigdami, strēlniekiem pretī drāzās tēva Tuka suņi.
   —    Ehē! Arī tu ved mīļus ciemiņus, tēv Tuk? — iesau­cās Muks, dzirnavnieka dēls, un atbalss atkal mētāja vār­dus kā spēļu kauliņus. — Tā nu gan ir jauka dieniņa! Un kāds guvums jūsu maisos?
   —    Robiņam dāvana no lorda šerifa. Atgriezies Mazais Džons. Šo puisi viņš aizvilinājis no šerifa nama, bet zēnu viņi atraduši pa ceļam. Ka tevi sauc? Man izskrējis no prāta, puis.
   —    Elfers! — vienā balsī iesaucas Skarlets un Vils Balt­rocītis.
   Bet jauneklis nekā neatbildēja, jo krietnie vilani, vecie draugi, pārāk cieši saspieda viņu. Tik cieši, ka viņš gan­drīz novēlās no zirga.

   Trīspadsmitā nodaļa
   Par to, kā Robins Huds Remisdēlas alā uzņēma dižciltīgus viesus
   Lūk, briedis pazibēja skaists,
   Bij spalva spoži ruda,
   Un tūdaļ puiši trīsdesmit
   Tam pēdās mežā zuda.
   Noliekuši pie zemes miklos degunus, plītēdami strēl­niekus ar savām lunkanajām astēm, tēva Tuka suņi ieskrēja alā, rūpīgi izošņāja visus kaktus un, atraduši, ka viss ir kārtībā, nogūlās ap lāčādu, uz kuras sēdēja Robins, rokām aptvēris ceļus.
   «Tūlīt būs klāt!» liecināja viņu jautrie purni, bet acis, kas šķielēja uz alas ieeju, un astes, kas nepacietīgi kul­stīja zemi, pauda citu: «Kur viņi palikuši? Kāpēc vēl nav redzami?»
   Beidzot skaidras, aukstas saules apmirdzētas stigas viņā galā parādījās vesels gājiens: tēvs Tuks blakus jau­neklim, kam mugurā bija ar krustiem apšūts apmetnis; zirgs, kas nesa divus maisus; slaiks jātnieks bruņu kreklā, ar pārsaitētu roku; trīs mūki veda smagi apkrautus zirgus, bet visiem nopakaļ lepns jo lepns soļoja Muks, dzirnav­nieka dēls, Vils Baltrocītis un mazais smaildegunis Skarlets.
   —    Sveiciens Robiņam Hudam no lorda šerifa! — sacīja pavārs, nosviezdams pie Robiņa kājām maisus ar sudrabu. — Mazais Džons lūdza, lai pošoties uzņemt dižciltīgu viesi: ne vēlāk kā šo pašu vakaru viņš atvedīšot šurp manu kungu.
   —    Bet kas tu tāds esi?
   —    Šerifa kalps, — pavārs atbildēja. — Un, ja tu gribi, Robin, lai šerifs būtu apmierināts ar pusdienām, es izcepšu briedi taisni tāpat, kā to vienmēr darīju Notin­gemā.
   Tēvs Tuks pagrūda Elferu uz priekšu.
   —    Šeit ir jauns vilcēns, no kura izaugs pamatīgs vilks! Viņš mums atvedis vēsti no Sailsas.
   —    Iedzer vīnu un liecies gulēt, — Robins gādīgi teica, ieraudzījis jaunekļa bālo seju. — Vai kauls vesels? Puiši, novelciet viņam šos kankarus un pārsieniet brūci labāk. Miers ar jums, svētie tēvi!
   Mūki spiedās cits pie cita, bažīgi raudzīdamies apkārt. Strēlnieki ielenca viņus ciešā zaļā lokā.
   —    Tava seja man šķiet pazīstama, — Robins uzrunāja vienu no svētajiem tēviem. — Pacel mazliet augstāk savu kapuci! Varu likt galvu ķīlā, ka esam kādreiz tikušies! Tikai, cik atceros, toreiz tev uz apmetņa bija krusts. Tas laikam biji tu, ar ko mēs kopā lūdzām dievu, lai viņš mums sūta no saviem labumiem kādus desmit zelta nau­das gabalus? Un šis droši vien ir tavs toreizējais ceļa biedrs, vai ne?
   Mazais, resnais mūks sāka kāpties atpakaļ, mēģinādams paslēpties aiz garā krustneša muguras; bet arī tas paspēra soli atpakaļ, atbildei nomurminājis ko nesaprotamu.
   —    Cik jauki, ka mums atkal iznācis sastapties! — Ro­bins pieceldamies teica. — Tagad mudīgāk pie galda — jūs droši vien esat noguruši no ceļa.
   Uz platā galda laistījās šerifa sudraba cepešbļodas un zelta biķeri. Mūki paklausīgi gremoja, neiedrošinādamies pacelt acis uz strēlniekiem, viņi bija drūmi un klusi kā sikspārņi, kas nolikušies uz guļu. Strēlnieki aizgūtnēm cienāja nerunīgos viesus.
   —    Ņemiet treknākos gabalus, nav taču gavēņa diena. Skatieties, kā tēvs Tuks sukā šķiņķi, bet viņš taču arī ir no garīdznieku kārtas un kopš jaunības gadiem radis pie mērenības ēšanā! Šis vīns nāk no klostera pagrabiem, Brālis krustnesis droši vien jau to labi pazīst.
   Kad viesi paēduši noskaloja rokas, Robins apjautājās:
   —    Sakiet, svētie tēvi, vai jūsu klosteris tālu?
   Mūki saskatījās.
   Resnis izmisušu skatienu uzlūkoja krustnesi; tas sabli- sināja acis, bet muti nepavēra. Atbildēja trešais mūks, kuram galva bija garena un kaila kā pīles ola, bet deguns atgādināja pīles knābi.
   —    Mēs esain no svētās Marijas abatijas, — viņš sacīja smalkā putna balstiņā. — Es esmu abatijas galvenais eko­noms un necietīšu nekādus apvainojumus!
   —    Svētais tēvs, — Robins pasmaidīja, — kādēļ lai es tev darītu pāri? Tas man ir liels gods, ka šķīstā jaunava izvēlējusies savu galveno ekonomu, lai atdotu man pa­rādu!
   Mūks atgāza galvu kā pīle, kas dzer.
   —    Par kādu parādu tu runā, mans dēls?
   Robins Huds saskatījās ar saviem strēlniekiem; kad viņš atkal pagriezās pret mūkiem, viņam acīs šaudījās jautras dzirkstis.
   —    Reiz bija tāds gadījums, kad jaunava Marija aizlika savu vārdu par bruņinieku, kuram es aizdevu četri simti marku.
   —    Vai jūs, prior, esat dzirdējuši par to? Es nekā nezinu par šo parādu.
   —    Pietiks jokot, mūk! — Robins iesaucās. — Kas tev ticēs, ka svētā jaunava aizmirsusi savu solījumu? Tu esi svētās Marijas abatijas ekonoms, kurš cits lai zinātu, ja ne tu? Viņa, protams, ir atsūtījusi naudu ar tevi, jo šodien notek norunātais laiks.
   Ekonoms iespiedzās, bakstīdams uz visām pusēm savu knābi — gluži kā pīle, kas aizrijusies ar garozu.
   —    Bet es zvēru, — viņš šņāca, — ka mums nav ne fār- tinga.
   —    Arī seglu somas ir tukšas?
   Uz mirkli plakstiņi piesedza mūka acis, kalsenajā kaklā noguldzās, it kā viņš beidzot būtu norijis savu garozu.
   —   Tur ir tikai divdesmit markas, ko mēs Votersā ievā­cām no saviem vilaniem. Zvēru, ka mums vairāk nekā nav.
   —    Arī es zvēru! — Robins atteica. — Ja jaunava Marija patiešām ir tik nabadzīga, es neņemšu ne fārtinga no šīs naudas un pat piemetīšu klāt viņas mantai. Bet, ja tur atradīsies vairāk par divdesmit, tas nozīmēs, ka svētā jaunava atsūtījusi savu parādu. Ej saskaiti, Skariet! Es zinu, tev nesajuks rēķini.
   Skarlets veiklā lēcienā kā zaķis izspruka no alas un izklāja zālē savu apmetni. Viņš atraisīja pie mūku segliem piestiprinātās somas un izbēra no tām uz vadmalas zelta kaudzīti un sudraba riekšavu.
   Viņš ilgi skaitīja monētas, tad atgriezās pie galda.
   —    Šķīstā jaunava atsūtījusi astoņi simti marku! Sudrabu es neskaitīju.
   —    Redzi nu, mūk! Ne velti es tam bruņiniekam teicu: izstaigā visu Angliju no jūras līdz jūrai, un tu neatradīsi drošāku galvinieku. Ja svētajai Marijai atkal būs kāda vajadzība, es allaž izpalīdzēšu.
   Ekonoma seja vēl vairāk izstiepās, bet deguns atkal sāka bakstīt gaisu. Viņa mute vārstījās vaļā un ciet, un visi strēlnieki ziņkārē gaidīja, kādi vārdi nāks ārā no tās.
   Bet tai brīdī pie alas ieejas atskanēja Mazā Džona skaļā, jautrā balss:
   —    Redziet, lord šerif, šajā alā no manis paslēpās zaļš briedis ar zelta ragiem. Viņš mani apžilbināja, es neuz­drīkstējos izšaut bultu uz viņu.
   Jātnieks un gājējs apstājās uz sliekšņa, un jātnieks, paraudams pavadu, iebrēcās:
   —    Nolādēts! Tu esi apmānījis mani, Reinold Grīnlīf!
   No ērzeļa pakavu apakšas pašķīda dzirksteles, bet Ma­zais Džons paspēja sagrābt tā iemauktus no vienas puses un Robins Huds — no otras.
   —    Piedod, lord šerif, — Robins teica, — kādēļ tu manu strēlnieku dēvē par Reinoldu Grīnlīfu? Pie mums viņu vienmēr sauca par Mazo Džonu. Mazais Džon, palīdzi dižciltīgajam lordam nokāpt no zirga.
   —    Sveiciens dārgajam viesim! — vienā balsī ieaurojās visi strēlnieki, kas tikai bija alā.
   Robins nosēdināja šerifu pie galda blakus svētās Ma­rijas abatijas ekonomam.
   —    Man prieks tevi redzēt, šerif, — viņš sacīja. — Jau sen nebiju ticies ar tevi: kopš tā laika, kad klejojošs pod­nieks uzdāvāja tavai sievai trīs lieliskas krūzes un tu uz­lūdzi viņu pie sava galda. Beidzot es varu tev samaksāt gods godam! Vai medībās veicās labi? Tu redzēji, Robins Huds vēl nav izšāvis mežā visus karaļa briežus. Mēs pa­rasti izvēlamies treknākos, tādus, kas paši prasās katlā. Nobaudi, šo gatavoja tavs pavārs un zvērēja, ka strādājis centīgāk nekā Notingemā. Arī no alus neatsakies — par tā garšu un krāsu galvo svētās Marijas abatijas galvenais ekonoms.
   Vai nu blakus sēdošo mūku dzeltenās sejas atgādināja atturības un gavēņa priekšrocības, vai arī šerifam šķita pārāk pazīstama sudraba cepešbļoda, uz kuras pavārs vi­
   ņam pasniedza sulīgu brieža gaļas gabalu, vai arī pavārs, kas atklāti smējās par savu kungu, viņam šķita nevīžīgs un nepietiekami godbijīgs kalps, — šerifs, lai kā viņu pierunāja, ēdienam nepieskārās.
   —    Atlaid mani, nekaunīgais strēlniek, — šerifs sacīja Robiņam Hudam. — Es tev samaksāšu, cik tu prasīsi, kaut arī labprāt pakārtu tevi, kā esmu kāris tavus ļaudis.
   —   Nē! — Robins stingri atbildēja. — Nekas nav dār­gāks par krietnu ciemiņu. Vienīgi tad, ja mani ļaudis būs ar mieru par dažiem zelta gabaliem piedot tev visas pāres- tības", es viņiem paklausīšu. Skeitlok, Vil Baltrocīti, Muk, Skariet, Vil Statlij un Mazais Džon! — Robins pārlaida skatienu saviem strēlniekiem. — Dižciltīgais šerifs piedāvā mums izpirkšanas naudu. Cik tu, Skeitlok, ņemsi par roku, ko Ralfa Merdaha ļaudis nocirta tavam dēlam?
   Skeitloks nesteigdamies iedzēra vīru, tad pamirkšķi­nāja tēvam Tukam, kas sēdēja viņam blakus.
   Cik lai ņem no viņa? Vienu vai abas rokas?
   Bet cik tu, Skarlet, ņemsi par rievu, ko iespiedusi sprādze, kuru es noņēmu no tava kakla?
   Strēlnieks nekā neatbildēja.
   Muk, dzirnavnieka dēls, — Robins turpināja, — es atceros, ka dižciltīgā lorda šerifa mežsargi norldīja suņiem tavu sievu. Par cik markām tu pārdosi savas sievas piemiņu? Vai tev pietiks simt marku? Tu redzi, šerif, mani ļaudis klusē. Protams, visi vēl nav sanākuši; varbūt no rīta ieradīsies pārējie un kādu iekārdinās solītie labumi, — aklo Henriju, kuram tu izdūri acis, vai Donkasteras Dāvidu, to pašu, kura zemi tu uzdāvināji seram Gajam Gisbornam. Bet šo nakti tev vajadzēs pārlaist kopā ar mums jautrajā Bernisdēlas mežā.
   Suns, kas gulēja pie tēva Tuka kājām, atlaidās uz sāniem un nožāvājās, sārtā mēle satinās rullītī.
   Resnais mūks sērīgi nolūkojās uz zilpelēkā mijkrēslī izzūdošo stigu.
   Vismaz atlaidiet mūs! — Viņš iešņukstējās. — Drīz taču iestāsies nakts.
   Šajā izsaucienā bija tik daudz īsta zaķa pastalas baiļu, ka Robins Huds sāka smieties. ».
   Ejiet ar, — viņš sacīja mūkiem. — Jūs godīgi izpildījāt šķīstās jaunavas Marijas uzdevumu, un es negribu, lai viņas kalpi celtu man neslavu savā svētajā mājoklī. Dod viņiem zirgus, Vil Statlij. Bet šis, — viņš pamāja uz šerifu, — lai šodien izbauda, cik salda guļa mežā uz saknēm zem zaļās Linkolnas vadmalas.
   Vienā mirklī šerifam norāva samta apmetni un zvērādu apšūtos svārkus, no kājām — zābakus ar zelta piešiem. Viņam uzmeta plecos zaļu apmetni no Linkolnas vadmalas, un līdz rītām viņš knosījās uz sasalušās zemes, gudrodams briesmīgu sodu Robiņam Hudam.
   Nolādēts! — aukstumā zobus klabinādams, šerifs atkārtoja. — Tu, laupītāj, dārgi samaksāsi man par šo nakti!
   Vai tev bija laba gulēšana, dižciltīgais lord? — no rīta viņu sveica jautrais strēlnieks. — Vai nav tiesa, šie ozoli dzied šūpļa dziesmas?
   Lai man sola visas Anglijas bagātības, es šeit negulēšu otru nakti, — šerifs drūmi atbildēja, nolaizdams acis strēlnieka dzedrā skatiena priekšā.
   — Bet tu šeit dzīvosi kopā ar mani — ne tikai mēnesi vai gadu vien, — Robins attrauca. — Tu gulēsi zem šī ozola, kamēr es neizdzīšu tev uzpūtību, šerif. Šoreiz tev dāvinu dzīvību, tādēļ ka tu biji laipnīgs pret manu Mazo Džonu.
   Šerifs sēdēja uz apsūnojuša celma, neveikli tīstīdamies zaļajā apmetnī. Viņa sirmā, izspūrusī bārda drebēja vējā. Pie krunkainā kakla bija pielipuši zāles stiebriņi un sūnas.
   Skeitloks, Muks, dzirnavnieka dēls, tēvs Tuks, Vils Statlijs un Vils Baltrocītis stāvēja blakus, Mazais Džons nospļāvās caur zobiem un atmeta ar roku.
   — Labi, — sacīja Robins. — Šeit ir mans zobens, šerif. Pie tā man zvēri, ka tu nedarīsi ļaunu ne man, nedz maniem strēlniekiem ne uz zemes, nedz jūras ceļos.
   Šerifs tik steidzīgi pielēca kājās, ka apmetnis pavērās, atklājot iekritušas baltas krūtis.
   — Zvēru! Zvēru! Zvēru! — viņš trīsreiz atkārtoja. — Es būšu tev uzticīgs draugs, Robin Hud!
   — Tad šķin prom no šejienes, vecais. Un pasteidzies, iekams mani puiši nav pārdomājuši.
   Šerifs ielika basās kājas kāpšļos; vējš rāva nost no viņa pleciem zaļo Linkolnas apmetni.
   — Ar karstu dzelzi es izdedzināšu šo midzeni! — šerifs, zobus sakodis, šņāca, skubinādams zirgu ar pletni.

   Četrpadsmitā nodaļa,
   kurā stāstīts par svētā Hjū brīnumdarītājiem pīšļiem un vēl kaut ko
   Bet bultas bija kādas, garumā — jards!
   Tām spalvas ziedojis pāvs!
   Un iepriecē acis uzgali kalts
   Sudrabs spīdīgi blāvs.
   Piīhmeness spīdēja tik spoži, ka meža katru sprungulīti varēja saskatīt uz taciņas. Sudrabotie ozolu zari klāja zālei pāri melnu ēnu, bet tur, kur lapotne retojās, lejup snie-cās dūmakaini staru kūļi.
   No resniem baļķiem celtās mežsarga būdiņas priekšā apstājās neizskatīgs kleperis. Sausnējs večuks neveikli nošļūca no segliem un, stipri pieklibodams ar vienu kāju, aizklumburoja pie loga. Viņš piedauzīja pie dēļa, ar ko logs bija aizklāts no iekšpuses, un tūlīt pie spraudziņas parādījās neuzticīga acs.
   —    Atver, labais cilvēk, — vēlīnais viesis klusām lūdza. — Esmu galīgi apmaldījies jūsu mežā.
   Spraugā pazibēja sarkana gaismas strēle, nodzisa, atkal iedegās: būdiņas saimnieks uzpūta uguni.
   —    Kas tur vēl atdzinies? — atskanēja nelaipna balss.
   Vecītis piegrūda bārdiņu pie loga un skaļi uzsauca:
   —   Es esmu kurpnieks, jāju uz Notingemu pēc ādām, uz tirgu! Ielaid mani pārnakšņot, saimniek!
   Nožvarkstēja aizšaujamais.
   Smagās durvis atvērās, un mēness gaismā iedzalkstījās īru dunča asmens. Melnais Bils, karaļa mežsargs, sagaidīja vēlo viesi uz sliekšņa.
   —   Tu esi viens? — jautāja mežsargs, ielūkodamies ēnā aiz vecīša jņuguras.
   —    Kā Ādams, kad vēl nebija Ievas, — vecais priecī­gākā balsī atbildēja. — Ak tā, man ir līdzi svētā Hjū kauli.
   Viņš iegāja būdā un ieveda zirgu līdzi. Novietojis zirģeli tajā kaktā, kur mežsarga ērzelis pie siles šķindināja ķēdi, vecais nometa no pleca nelielu ādas somu.
   Melnais Bils, drūmi sabozies, aplūkoja viesi. »
   —    Un kas tev somā, kurpniek?
   Vecītis atraisīja tarbu un piebāza mežsargam pie de­guna kādus desmit nažus, īlenus un urbjus. Šķelmīgi smīk­ņādams sirmajā bārdelē, viņš sāka ātri, ātri bērt, tā ka Melnais Bils nevarēja iespraust ne vārdiņa.
   —    Svētā Hjū pīšļi ir varena manta! Svētais Hjū taču ari bija klejojošs lcupnieks, tāds kā es. Bet, kad viņam uz­meta kaklā cilpu par to, ka viņš bija iemīlējis daiļo Vini- fredu, viņš lielās bēdās izsaucās: «Klausieties, visi kurp­nieki, kas vien esat uz šīs dieva zemītes! Man nav ko jums novēlēt. Bende man atņems dzīvību, manu miesu sa- knābās rijīgie putni. Es jums atstāju savus kaulus, lai tie nes jums laimi.» Ielej man kausu alus, saimniek, dod iz­skalot rīkli pēc ceļa. Brangs, brangs tev alus, mežsarg! Un tā jautrie kurpnieki gāja garām karātavām, klausās — vējā grab svētā Hjū baltie kauli. Viens saka: «Skatieties, re, kur kauli, ko svētais mums novēlēja!» Otrs jautā: «Bet kālabad dzīvajam vajadzīgi miroņa kauli?» — «Kālabad?
   Kauliem taču piemīt tāds spēks kā bebra smadzenem. vai vardes mēlei. Ja tu izkaltēsi bebra smadzenes, sagrudīsi pulverī un pievienosi glumenieku, ko saimnieces liek pie siera, un ar šo ziedi notriepsi slieksni, tavā mājā neienāks neviens zaglis. Bet vardes mēlē ir tāds spēks, ja uzliksi to aizmigušam cilvēkam uz krūtīm, tad guļošais tev at­bildēs uz katru jautājumu un pastāstīs, kas būs rīt un pēc desmit gadiem. Bet, ja tu ieliksi zābakā vībotnes lapu, tad varēsi nostaigāt kaut četrdesmit jūdzes un nejutīsi nogu­rumu. Bet ja kurpnieks ieliek somā svētā Hjū kaulus…»
   —    Pagaidi, vecais, netarkšķi! — Melnais Bils pārtrauca viesi. — Tu nevienam neiestāstīsi, ka esi kurpnieks. Ko kurpnieks darīs ar urbjiem? Es pārāk labi pazīstu tavu bārdu. Vai tikai tu neesi klibais bultu meistars no Trentas? Kā, tev arī bultu maks pie segliem?
   —    Un ja arī tā būtu? — vecais atbildēja, ne aci ne­pamirkšķinājis. — Ja svētā Hjū pīšļi palīdz kurpniekam, kāpēc lai tie nekalpotu krietnam bultu meistaram?
   —    Kāds vējš tad tevi atpūtis uz šo pusi, vecais?
   — Tu jau nu zini, kāds, — ciemiņš piemiedza aci. — Tas pats vējš, kas trīsdesmit gadu nedod man miera un kā kritušu lapu vazā apkārt pa visu ziemeļu novadu. Stāsta, ka Notingemas šerifs esot izziņojis strēlnieku sa­censības svētā Pētera dienā? Tā nu es nospriedu — gan jau kādam būs vajadzīgas labas bultas.
   -— Sen tu nebiji redzēts mūsu mežos, — mežsargs pie­zīmēja, ieliedams vecītim tumšu alnf
   —    Vai nu maz Anglijā pilsētu un ciemu! Diemžēl man tikai divas rokas. Grūti vazāt pa ceļiem savus vecos kau­lus, bet labs strēlnieks vienmēr sameklēs klibo no Tren- tas. Aizvakar pat pie manis uz Donkasteru atnāca šejie­nes zēni. Saka, Šērvudā esot daudz laba medījuma, tikai šerifa glūņas sargājot pie katra celma.
   Melnais Bils sarauca uzacis.
   —   Skaties, vecais, pazaudēsi savu galvu! Es jau sen esmu pamanījis, ka laupītājiem ir tevis taisītas bultas.
   —   Tāds jau mūsu amats. Vai tad audējs vainīgs, ka jautri zēni staigā viņa austā vadmalā? Ka tikai bultas labi nostrādātas, — kura roka tās palaidīs no stiegras un kādā mērķī, tā nav mūsu darīšana. Paskaties, vai tu esi redzējis tādas bultas?
   Bultu meistars aizkliboja pie sava zirga, atraisīja no segliem lielu bultu maku un nolika to uz galda.
   —        Šīm platajām kaujas bultām ir īsti flāmu uzgaļi. Šī ir «adata» — sīkam medījumam. Šī domāta spēcīgam vē­jam, — meistars stāstīja, saudzīgi vilkdams ārā no bultu maka savus darinājumus. — Spalvas tai iestiprinātas cita citai šķērsu iepretī, lai bulta lidojumā grieztos. Šī, sar­kanā, ar pāva spalvu, — kad vējš no labās rokas, bet šī — kad vējš no kreisās. īsā — tālšāvējam stopam, bet šīs, jardu garumā, — sešu pēdu stopam …
   Melnais Bils, tuvinādams bultas acij, pārbaudīja, vai tās ir taisnas. Piepeši viņš pamanīja, ka bultu meistars, līdz pusei izvilcis vienu bultu, steidzīgi iegrūž to atpakaļ makā.
   —        Paga, pagai — mežsargs iesaucās. — Parādi man to, no kļavas koka.
   —    Šo te?
   —    Ne taču, to, ko tu noslēpi, vecais.
   —        Tā ir slikta bulta. Labāk ņem šo. Skaties, tai galā ir iedobīte, kur ieziež vasku, lai nenoslīdētu no stiegras.
   Bet Melnais Bils jau pastiepa roku un izrāva no maka kļavas bultu.
   — Ak šī, pēc tavām domām, ir slikta, meistar? Es redzu, ka tu blēdies. Man šķiet, ka labākas tavā makā nav.
   Mežsargs paņēma savu sešpēdu stopu un pielika pie stiegras spīdīgo, pulēto bultu.
   —        Taisni kā šim stopam taisīta! Zvēru pie krucifiksa, ar tādu bultu man sacensība Notingemā nav bīstama! Pār­dod man to, vecais!
   Strēlnieks pakratīja galvu.
   —    Šī bulta tev neder, puis. Redzi, tā svelpj.
   —    Ko tas nozīmē — svelpj?
   —        Uzgalī iegriezta sprauga. Tur pūš jvējš, un bulta lidodama svelpj.
   —    Kālab tad tu iztaisīji svelpjošu bultu?
   Meistars minstinājās.
   —   Tā … tā man pavēlēja, — viņš nomurmināja.
   —    Saki atklāti, vecais, — kam tu taupi to bultu?
   —        Vienam brašam puisim, kas arī svētā Pētera dienā būs Notingemā.
   Melnais Bils, saraucis uzacis, tik cieši noskatīja klibo, it kā gribētu to caururbt ar skatienu.
   —   Vai domā piemānīt mani, vecais? Vai atkal sāksi man gvelzt par svētā Hjū pīšļiem? Robiņam Hudam šo bultu neredzēt, jo tu to uzdāvināsi man, karaļa mežsar­gam!
   —     Bet ja ne? — klusi jautāja klibais bultu meistars no Trentas.
   —     Ja ne, — mežsargs noskaitās, — es to atņemšu ar varu, bet tev parādīšu, kā ložņāt pa laupītāju alām!
   —- Nu labi, ņem, Melnais Bil. Tikai skaties, nevienam ne pušplēstā vārdiņa, citādi kāds iešaus man krūtīs paša taisītu bultu.
   Kļavas bulta ar spraudziņu uzgalī pazuda mežsarga bultu makā.
   Atlasījis vēl divas tādas pašas, Melnais Bils tās ielika makā blakus pirmajai.

   Piecpadsmita nodaļa
   Par to, kā Notingemas šerifs uzdāvināja Robiņam sudraba bultu
   Lai Notingemā viss pārmeklēts tiek!
   Ja šerifs tā lika — tad diedz!
   Bet Robins jau soli pa mežiem liek,
   Pats jautrs — kā lapotnē zieds.
   Uz visiem ceļiem, ciemos un pilsētās heroldi izziņoja šerifa vēsti:
   — Klausieties! Klausieties! Klausieties! Klausieties, visi krietnie ļaudis, klausieties, mednieki, karavīri un mež­sargi! Klausieties visi, kas nesā stopu un bultu maku! Šis ir dižciltīgā Notingemas šerifa aicinājums. Svētā Pētera dienā mēs aiciņām visus labus šāvējus no ziemeļu puses uz jautru sacensību. Kas labāk par visiem šaus mērķī, tas kā balvu saņems tīra sudraba bultu. Bultai būs uzgalis un spalvas no tīra zelta. Un šis šāvējs tiks dēvēts par labāko ziemeļu novada strēlnieku šaipus Trentas. Dievs, sargi karali Ričardu un pestītāja atdusas vietu!
   Cits jāšus, cits kājām, vienatā un draudzīgos pulciņos, no Mensfīldas un no Ollertonas nāca strēlnieki uz Notin­gemu.
   Robiņa Huda puiši, atstājuši Šērvudā un Bernisdēlā sa­vus zaļos apmetņus, dzeltenos, zilos, brūnos kamzoļos
   ģērbušies, pa vienam ienāca pilsētā garām modrajiem še­rifa sargiem; viens gāja pa ziemeļu vārtiem, otrs pa dien­vidu vārtiem iejāja uz veca ēzeļa. Bet šerifa kalpi jopro­jām gaidīja, kad tad pilsētā parādīsies veiklais strēlnieks ar savu kara draudzi. Viņa dēļ taču heroldi bija pūtuši taures uz visiem ceļiem!
   Šerifs un augstie viesi uzkāpa uz paaugstinājuma, kas bija izgreznots ar raibām lentēm. Šerifam pie labās rokas sēdēja viņa sieva cieši sašņorētā ņieburā, ar auskariem ausīs, garās bizes bija ieliktas izšūtās zīda kulītēs.
   Zobeni klaudzēja gar dēļiem, kamēr bruņinieki sasēdās savās vietās.
   Pūlis cieši ielenca plašo šauj lauku — karotāju dzelzs ķiveres pamīšus ar zemnieku tūbas platmalēm.
   Četri simti strēlnieku, stiegras trinkšķinādami, gaidīja sacensības sākumu.
   Mazs vecītis ar ādas somu pār plecu noslīga uz ceļiem šerifa priekšā.
   —    Dižciltīgais lord šerif, — viņš klusi teica, paskatījies visapkārt, — ja tu man uzdāvāsi vienu zelta marku, es tev pateikšu, kā starp šiem strēlniekiem atrast laupītāju Robiņu Hudu.
   —    Kas tu tāds esi, un kas tev zināms par laupītāju, vecais?
   —    Es esmu bultu meistars no Trentas, ser. Es iztaisīju Robiņam Hudam bultas, ar kurām viņš ieradīsies svētkos. Šo bultu uzgaļos es ierobu mākslīgas spraugas, tā ka bul­tas lidodamas spalgi un gari svelpj. Laupītāju nevar pazīt starp citiem strēlniekiem, jo viņš ir pārģērbies un nokrā­sojis bārdu. Bet tu viņu atšķirsi pēc svelpjošām bultām.
   Šerifs ķēra ar roku muķī, kas karājās pie jostas, un pa­svieda vecītim mazliet sudraba.
   —    Tu esi pelnījis balvu, vecais! Ja tavas bultas palī­dzēs notvert laupītāju, tu Saņemsi jaunu svārku un pie­devām naudu.
   Viņš pieaicināja pilsētas sardzes priekšnieku un pavē­lēja izsekot strēlnieku, kura bultas skaļi svelpj, un saņemt to ciet, tikai nemanāmi un klusām, lai netraucētu svētku priekus.
   Pa to starpu sākās šaušana.
   Divi simti divdesmit jardu no svītras zemē bija ierakts apaļš mērķis.
   Strēlnieki, ar ceļgalu piespiezdami lokano koku, salieca stopus, lai uzmestu stiegras cilpu uz ierobi] urna. Šķita, ka pār šauj lauku, griezīgi kliegdams, aizlaižas putnu bars, — tur savītās dzīslas dziedāja zem spēcīgiem pirkstiem.
   Te šur, te tur satrūkdama skaļi noplaukšķēja pārāk cieši savilkta stīga.
   Melnais Bils vērīgi ielūkojās strēlnieku sejās.
   Viņš pazina Mazo Džonu, Baltrocīti, kārno strēlnieku, ar kuru reiz jau bija ticies šauj laukā aiz pilsētas mūriem.
   Bet Robins nebija redzams.
   Kad pienāca mežsarga kārta, viņš drošu roku palaida bultu mērķī, un šī bulta neskanēja citādāk par visām pā­rējām, jo labākās, ko bija dāvājis klibais no Trentas, Mel­nais Bils glabāja grūtajai sacensībai, kas vēl bija priekšā.
   Pie svītras izspraucās neredzīgais ar diviem sarka­niem dobumiem acu vietā, vilkdams līdz trīskājainu suni.
   —        Bezacis ar bezkājaini! Dodiet ceļu! — kliedza bērni, un ļaudis pašķīrās,, lai palaistu aklo.
   Notingemā visi zināja, ka vecais Henrijs kādreiz bijis pirmais šāvējs visā Anglijā, bet šerifs notvēris viņu me­dībās karaļa mežā un par sodu izdūris viņam acis.
   Puisis aveņsārtā kamzolī uzlika roku aklajam uz pleca.
   —        Sveiks, Henrij, — viņš klusi sacīja. — Ko tad tevi neredz Sērvudā?
   Neredzīgais sarāvās.
   —        Atnākšu, atnākšu, strēlniek, — viņš atbildēja. — No­tingemā jau metas garlaicīgi.
   Aklais pielieca galvu un ilgi ieklausījās bultu dūkšanā.
   —    Ak, ka gribētos pašaudīt! — viņš nopūtās.
   Puisis sārtajā kamzolī ielika aklajam rokās savu stopu un bultu.
   —        Parādi viņiem, Henrij, ka šādam mērķim acis ne­maz nav vajadzīgas.
   Vēl viena bulta aizsvelpa garām un atsitās pret mērķi.
   —        Zvēru pie svētās trīsvienības, patiešām parādīšu! — Aklais pasmaidīja platu smaidu. — Paturi manu suni, dē­liņ. Ei, puiši, palaidiet mani pie svītras.
   Atgāzis galvu atpakaļ, viņš piegāja pie svītras, kur strelnieki rādīja savu māku. Pūlis pieklusa, vērodams aklā lepno stāju.
   —        Šaujiet, šaujiet, puiši! -— vecītis skubināja. — Šau­jiet spēcīgāk, lai es sadzirdu mērķi.
   Stops sastinga viņa rokā.
   Vecais strēlnieks nekustēdamies ieklausījās, kā bultas atsitas pret apaļo dēli. Bulta, kas bija atvilkta aiz labās auss, lēnām griezās, sekojot skaņai; viegla pūsma kusti­nāja spilgtās pāva spalvas uz tās kāta.
   —    Cik jardu līdz mērķim?
   —    Divsimt divdesmit.
   Ievingrinātā roka pacēla bultas uzgali collu augstāk.
   —        Skaties, šerif, — aklais skaļi teica, nepagriezdams galvu, — tādos mērķos jau tikai akliem vien jāšauj!
   Viņš ar tādu spēku palaida stiegru, ka bulta pāršķēla mērķi uz pusēm. Pēc tam, nepiegriezdams vērību strēl­nieku un tautas jūsmīgajiem saucieniem, augstu celdams ceļgalus, gāja prom no svītras. Puisis sārtajā kamzolī skrēja viņam pretī ar trīskājaino suni pie siksnas.
   Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr visi četri simti strēl­nieku izšāva pirmo reizi.
   Otrajā kārtā bija palikuši piecdesmit.
   Mērķi nostādīja simt jardu tālāk, un pa trim bultām tajā iešāva tikai septiņi: zilais kamzolis, rudais kamzolis, Mel­nais Bils, aveņsārtais kamzolis, kārnais strēlnieks un divi no šerifa apsardzes.
   Tagad kalpi atnesa klēpi šmaugu kārkla vicu, kam bija nomaukta miza, un iedūra trīs vicas zemē trīssimt jardu no svītras.
   Zemnieki jautriem izsaucieniem uzkurināja strēlniekus:
   —        Vai patiešām kāds varēs ar bultu nošķelt tādas tie­vas viciņas?
   —   Tas tikai Robiņam būtu pa spēkam!
   —         Vecais Henrijs jau droši vien trāpītu, ja viņam būtu • acis.
   —        Bet Robins laikam nobijies: nez kāpēc šodien nerā­dās.
   —        Skaidrs taču — katram sava āda dārga. Ja viņš at­nāktu, lords šerifs viens divi nogrābtu viņu.
   —        Ei, tu, rudais kamzoli! Ko tu tur čuksti savai stiegrai? Pasaki, kā sauc tavu svēto, lūgsimies kopā — varbūt viņš ātrāk uzklausīs!
   Kārnais strēlnieks pirmais izgāja pie svītras.
   —        Re, kur strēlnieks! Ne strēlnieks, bet bulta: gan tievs, gan viegls!
   —    Ko viņš tur pesteļo? Paskat: pameta spalviņu gaisa!
   —   Viņš ķer vēju.
   Uzmanīgi novērojis spalviņas lidojumu, strēlnieks no­mērķēja un palaida stiegru. Vica notrīcēja, bulta skāra to, bet aizlidoja garām. Ar otro šāvienu viņš sašķēla kārkla vicu, trešā bulta netrāpīja.
   •— Nu, rudais kamzoli, parādi, vai tavs svētais mīl tevi!
   Labi noaudzis puisis lempīgā gaitā piegāja pie svītras, noslaucīja labo roku pie sava rūsganā kamzoļa, nostājās, plaši iepletis kājas, un izšāva. Vica, ko spēcīgais trieciens bija izrāvis no zemes, nokrita zālē.
   Melnais Bils caur pieri paglūnēja uz strēlnieku: viņu kaitināja Mazā Džona veiksme.
   Otra vica sašķīda šķēpelēs.
   —        Ai, rudais, ai, rudais! — pūlī kliedza. — Viņš taču varētu mušai acī trāpīt, ja labi notēmētu.
   Bet trešo reizi Mazajam Džonam nošķiebās. Viņa vietā pie svītras nostājās zilais kamzolis.
   Vils Baltrocītis, divas reizes no vietas izšāvis neveik­smīgi, vainīgi atskatījās uz puisi sārtajā kamzolī. Tas pār­metoši pašūpoja galvu.
   Pirmais no šerifa sardzes vīriem izšāva trīs bultas, bet visas aizlidoja grūtajam mērķim garām.
   Tagad pienāca Melnā Bila kārta. Pēc sava paraduma viņš tā piemiedza aci, ka strēlnieki plīsa no smiekliem.
   Pāri laukam aizšalca garš, griezīgs svilpiens.
   Tēmējums bija pārāk zems — bulta iecirtās zemē pie pašas vicas.
   —        Aiztaisi ciešāk aci! — no visām pusēm sauca. — Ne­uztraucies, bārdaini! Velns pagrūda tavu elkoni!
   Šerifs, izdzirdējis bultas svilpienu, piecēlās.
   —        Kur tava izdaudzinātā veiklība, strēlniek? — viņš . izsmejoši jautāja, un mežsargs atbildēja ar izbrīnījušos skatienu. — Paradi, parādi, kā jūs šaujat karaļa briežus!
   Apmainījis stopa stiegru, Melnais Bils atkal izšāva. Ne­kustīgajā klusumā atkal aizdžinkstēja spalga, svelpjoša skaņa. Otra vica pāršķīrās uz pusēm, pēc tās arī trešā.
   —        Kas šim puisim par bultām? Šņāc kā čūskas. Bet labi mērķē! Ja viņš piešaudītu …
   Kad melnbārdainais strēlnieks iejuka pūlī, ap viņu sa­cēlās kņada. Bet visas acis bija vērstas uz mērķi, jo pie svītras jau stāvēja otrs karavīrs no šerifa sardzes un mēr­ķēja.
   Viens… Pirmā vica, bultas ieskrāpēta, salīgojās.
   Divi… Otrai norāva galotni.
   Trīs … Trešā vica pāršķīrās uz pusēm.
   Pūlis salīgojās, četri simti stopu pacēlās gaisā, sveicot prasmīgo šāvēju. Šerifs atkal piecēlās, un viņa rokā at­mirdzēja zelts un sudrabs — bulta, kas bija paredzēta sa­censību uzvarētājam. Vienu mirkli viņš vilcinājās, no­skatīdamies, kā viņa sardzes vīri velk prom no šauj lauka melnbārdainu strēlnieku, kas pretojās.
   Tajā brīdī pie svītras iznāca puisis aveņsārtajā kamzolī.
   —        Tādi braši zēni man patīk, — puisis jautri teica, uz­sizdams ar smagu roku karavīram pa plecu. — Bet mūsu sacensība vēl nav beigusies. Ei, jūs tur, nesnaudiet! Ie­spraudiet jaunas vicas!
   Trīs bultas, pāva spalvām laistoties, cita pēc citas aiz­lidoja no viņa stiegras, lauka viņā galā līgojās trīs sa­šķeltas vicas.
   —        Bet tagad, puis, mēs atkal sacentīsimies, — Robins pa­čukstēja šerifa strēlniekam. -— Tikai norunāts: ja tu šausi labāk par mani, es iešu kalpot pie tevis, bet, ja pārāks būšu es, — tev jānāk kopā ar mani klejot pa jautrajiem mežiem!
   Šerifs nolaida sudraba bultu, gaidīdams, kad pieklusīs pūļa apdullinošā rēkoņa.
   Kad saucieni bija noklusuši, viņš sacīja:
   —         Es nezinu, kam lai piešķir balvu. Kā lai pasaka, kurš no jums labāks, ja abi šāva nekļūdīgi? Izvēlieties, kā jūs tagad sacentīsieties.
   —    Lai saka Henrijs, — pūlis sauca. — Lai Henrijs saka!
   Desmitiem roku pastūma aklo uz priekšu.
   —        Lai paSpēkojas, kurš labāk šauj sviedienā! — teica Henrijs.
   Un tūlīt tauta uztvēra viņa vārdus.
   —    Sviedienā! Sviedienā! Šaujiet sviedienā!
   Karavīrs pamāja ar galvu.
   Viņš atkal piegāja pie svītras un, turēdams gatavībā uzvilktu stopu, uzgrieza šauj laukam muguru. Tagad viņš nevarēja redzēt, kādā attālumā un kurā vietā vica tiks iesprausta zemē. Pēc šerifa zīmes viņam vajadzēja pa­griezties un, iekams šerifs noskaitīs līdz trīs, izšaut bultu.
   —    Gatavs! — šerifs sacīja. — Viens … divi„. trīs!
   Karavīrs izšāva, bet netrāpīja. Šerifs saviebās, jo vēlēja veiksmi savas sardzes strēlniekam, bet nekādā gadījumā nepazīstamajam zemniekam aveņkrāsas kamzolī.
   Kad tas uzgrieza muguru šauj laukam un vica bija iesprausta zemē jaunā vietā, šerifs atkal iesaucās: «Ga­tavs!» — un skaitīja līdz trīs.
   Šoreiz viņš skaitīja daudz ātrāk, bet strēlnieks aveņkrā­sas kamzolī paspēja laikā izšaut.
   Apmetuši gaisā plašu loku, bulta nošņāpa baltās vicas galotni.
   —     Tad saņem balvu! — šerifs teica, sniegdams strēl­niekam aveņkrāsas kamzolī bultu ar tīra zelta uzgali un spalvām. — Tu patiešām pelni, ka tevi sauc par labāko strēlnieku visā ziemeļu novadā šaipus Trentas.
   Nepazīstamais sārtajā kamzolī, palocījies šerifam un ga­vilējošam pūlim, ielika bultu savā makā.
   Viņu ielenca zilie, rudie, dzeltenie kamzoļi.
   Kāds parāva strēlnieku aiz piedurknes. Tas bija klibais bultu meitars no Trentas.
   —     Mums jāpasteidzas, draugi, — viņš atgādināja. — Drīz viņi sapratīs, ka tos pievīlusi bulta, kas vējā svelpj.

   Sešpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Robins izglāba trīs atraitnes dēlus
   «Jā, drānas,» šerifs sacīja,
   «Un naudas — vesels maiss.
   Viens svārks un pensu trīspadsmit —
   Lūk, bendes pelnītais.»
   —     Kas tad noticis taviem dēliem, labā sieviņ? — Ro­bins jautāja.
   —     Sers Stefens uzzināja, ka tie ir viņi, — vecenīte at­bildēja. — Viņš uzzināja, ka viņi iekūruši sārtu, kurā sa­dega visas muižas tiesas grāmatas un tīstokļi. Mani dēli ir labi zēni, viņi ir kā trīs jauni ozoliņi! Bet sers Stefens sa­ņēma viņus ciet un aizveda uz Notingemu, un tagad šerifs viņus pakārs. Cilvēki runā, ka tu nekad neatstājot vilanu nelaimē. Palīdzi man, glāb manus puisēnus, strēlniek!
   —     Labi, — Robins atbildēja. — Ej mājā un neraudi, es izglābšu tavus dēlus.
   Viņš piecēla vecenīti kājās un pagriezās pret strēlnie­kiem.
   —    Atnes manu stopu, Donkasteras Dāvid. Nu, puiši, kas grib nākt man līdzi uz Notingemu?
   Bet strēlnieks, kuru sauca par Donkasteras Dāvidu, ne­kustējās no vietas.
   —    Tu nedrīksti iet uz Notingemu, Robin! — viņš iesau­cās. — Uz Vatlingas ceļa vakar stāvēja herolds un sauca, ka šerifs izsludinājis godalgu par tavu galvu.
   —    Un vai dārgi maksā mana galva?
   -— Šerifs sola divdesmit markas katram, kas tevi nogā­dāšot Notingemā dzīvu vai mirušu.
   —    Tu nerunā patiesību, Dāvid, — Robins sarauca uzacis. — Es pats arī biju Vatlingā; es dzirdēju, ko sauca ziņo­tājs. Divdesmit markas šerifs solīja par mirušu Robiņu Hudu, par dzīvu — tikai desmit markas! Tu runā kā gļēvulis, Dāvid!
   Jautrais strēlnieks paņēma savu stopu un bultu maku, kurā paspīdēja arī sudraba bulta, lorda šerifa dāvana. Biedri sekoja viņam, un strazdi svilpoja zaros, čivināja zīlītes un kaņepīši, virs galvas klaudzināja raibie dzeņi.
   Uz lielceļa Robins sastapa skrandās ģērbtu ubagu. Ro­bins nometa no pleciem savu zaļo apmetni un atdeva to diedelniekam, bet pats virs sārtā kamzoļa uzmeta kreklu, kurā bija vairāk caurumu nekā dažādas krāsas ielāpu.
   Kad strēlnieki tuvojās Notingemai, viņi ieraudzīja pie pilsētas mūra trīs karātavas un lielu ļaužu pūli.
   Robins Huds spraucās uz priekšu, piesaukdams Kristus vārdu un kasīdamies, kā to dara utaini klaidoņi.
   Trīs atraitnes dēli ar sasietām rokām un kājām stāvēja pie karātavām, un viņus ielenca šerifa sardze spīdīgos bruņu kreklos, ar šķēpiem, dāņu cirvjiem un stopiem ro­kās. Šerifs sēdēja uz augsta, ar saracēņu paklāju apsegta krēsla, viņam blakus sēdēja zvērinātie un sers Stefens.
   Garīdznieks ar krucifiksu rokā piegāja pie atraitnes dē­liem, gar viņa ceļgalu kūļājās dzelzs važiņā iestiprināta bībele; viņš aicināja notiesātos pirms nāves baudīt svēto vakarēdienu.
   Bet vecākais dēls novērsās no biktstēva un sacīja skaļi, kā drosmīgs cilvēks:
   -— Svētais tēvs, tu runā ar mums kā ar miroņiem. Bet mēs vēl esam dzīvi, un tas kungs nepieļaus, ka mums par taisnīgu darbu atņem dzīvību.
   Arī vidējais dēls novērsās no mācītāja un teica:
   —    Tu slikti kalpo tam kungam, ja kalpo Notingemas še­rifam. — Tad viņš pamirkšķināja vilaniem, kas stāvēja pūlī: — Bet viņiem taču nav bendes! Skatieties, lai uztai­sītu dūšu, viņš par daudz iedzēris un netiek galā ar virvi.
   Te viss pūlis sāka smieties, jo bende patiešām bija pie­dzēries. Viņš gribēja savilkt cilpu ciešāk un ielika tajā kāju kā kāpslī, bet cilpa savilkās ciet. Bende nokrita uz muguras un nevarēja piecelties: viņš raustīja kāju, bet nevarēja pārraut virvi. Sardzes vīri aizstiepa viņu prom, bet mācītājs piegāja pie trešā atraitnes dēla.
   Arī jaunākais dēls atteicās no svētā vakarēdiena. Viņš paskatījās uz tālā, zaļā meža pusi un atlieca platos plecus.
   —    Man prātā tikai viens grēks, svētais tēvs, un tajā mīļu prātu tev atzīšos. Esmu grēkojis, pārāk ilgi visu pa­riezdams. Jau sen man vajadzēja nomest no pleciem jūgu un aiziet mežā pie brīvā Robiņa Huda.
   Jautrajam Robiņam šie vārdi patika. Viņš ciešāk pie­sedza savu stopu ar lupatām un piegāja pie šerifa.
   —   Kādu maksu tu dosi bendem par darbu, dižciltīgais lord! — viņš jautāja šerifam.
   Ralfs Merdahs izslējās, un viņa acis priecīgi iespīdējās.
   —    Nudien, tevi sūta pats dievs, diedelniek! Par darbu es tev uzdāvāšu jaunus svārkus, vēl gluži stiprus, un trīs­padsmit sudraba pensus.
   —   Trīspadsmit pensus! — Robins iesaucās. — Trīspa­dsmit pensi par trīs cilpām, trīspadsmit pensi un jauni svārki! Bet cik tu man maksāsi par šo bultu, šerif?
   Šerifam pašā degungalā pazibēja bulta ar tīra zelta uz­gali un spalvām, un šerifs atrāvās atpakaļ, tā nobālēdams, it kā šī bulta būtu ieurbusies viņam ribās. Robins nometa ubaga kankarus, saulē uzplaiksnīja aveņsārtais kamzolis. Viņš izšāva gaisā sudraba bultu, un pēc šīs zīmes no visām pusēm pie karātavām metās zaļos apmetņos tērpti puiši, kas bija slēpušies pūlī.
   —   O-ho-ho! — kliedza tēvs Tuks. — Ar mums ir dievs un visi svētie!
   Milna riņķoja virs viņa galvas, tad tā sāka dauzīt šerifa sardzes vīru dzelzs bruņu cepures. Bulta lidoja augstāk un - augstāk zilajās debesīs, bet Mazais Džons un pavārs Ar­turs no Blendas jau bija izbrīvējuši ceļu uz paaugstinā­jumu, kur stāvēja trīs atraitnes dēli. Aizsegdamies ar kruci­fiksu kā ar vairogu, mācītājs nometās ceļos, un viņam pāri
   pārlēca vecākais dēls, nokratīdams no rokām pārgriezto virvi.
   Tikai tad, zeltam spīguļojot, bulta nokrita no debesīm un iedūrās paaugstinājumā kā spērienā notverts zibens.
   Mēdz sacīt, ka kautiņā labāk noderot septiņi nekā pieci un pieci esot labāk nekā trīs, un tas, protams, ir pareizi. Strēlnieku bija četri desmiti, bet šerifa sardzē —simt vīru. Bruņu krekls ir stiprāks par Linkolnas vadmalu, dāņu cir­vis smagāks par milnu, tādēļ drīz vien šerifa ļaudis kā
   dzelzs mūris ielenca savu kungu un sāka spiest meža puišus.
   —    Jautrāk, jautrāk, zēni! — Robins Huds sauca. — Ne­žēlojiet ķiveres un bruņu kreklus!
   —    Šurp! — no ķermeņu kaudzes atskanēja Skeitloka balss. — Zvēru pie krusta, esmu notvēris viņu priekšnieku!
   Tēvs Tuks, nosviedis milnu, ar krūtīm uzvēlās virsu sardzes vīriem, kas bija nospieduši zem sevis Skeitloku. Sardzes priekšnieks, izlocījies no strēlnieka rokām, pacēla nazi virs mūka platās muguras, bet sabruka uz mutes, bul­tas caururbts.
   Robins Huds, kas steidzās palīgā Skeitlokam un Tukam, pagriezās, brīnīdamies, no kurienes atlidojusi bulta. Uz karātavu šķērskoka sēdēja divi: kārnais strēlnieks ar laps­ādas cepuri un šerifa strēlnieks, kas bija sacenties ar Ro­biņu Hudu šauj laukā.
   Abi ar stopiem rokā no augšas mierīgi vēroja kautiņu, izraudzīdami mērķus.
   —    Ehē! Tu arī šeit? Mācies šaut sviedienā, draugs? — Robins iesmējās un tik tikko paspēja palēkt sānis, lai iz­vairītos no cirvja, kas pacēlās virs viņa galvas.
   Viņš atbildēja ienaidniekam ar dunča dūrienu; asmenis noslīdēja pa bruņu kreklu, bet sardzes vīru smaga dūre notrieca zemē.
   Pa pilsētas vārtiem izjoņoja jātnieku vienība; jātnieki, ar piešiem skubinādami zirgus, auļoja šerifam palīgā. Tad Robiņa raga skaņa pārdunēja kautiņa troksni.
   —   Uz mežu, puiši! —Robins sauca, un viņa puiši kā vēja nestas zaļas lapas metās skriešus prom pa ceļu.
   Pilsētnieku pūlis, kas bija sanācis ap karātavām, lai no­skatītos, kā pakārs atraitnes dēlus, jau sen bija pazudis. Tikai zemnieku bariņš, ceļa līkumā aizslēpies, vēroja kau­jas gaitu. Tagad pienāca brīdis laist darbā bultas. Tas, kas agrāk par citiem bija izkļuvis no drūzmas, uzvilka stopu, gaidīdams biedrus.
   —    Pagaidiet, tur palika Mazais Džons!
   —   Viņš ir ievainots, Robin!
   —    Šaujiet uz zirgiem! — Robins pavēlēja, cerēdams aiz­turēt jātniekus.
   Kopā ar Muku un atraitnes dēliem viņš steidzās atpakaļ un, paķēris no zemes kādu šķēpu, metas iekša sardzes vīru pūlī.
   Mazais Džons atgaiņājās no uzbrūkošajiem ienaidnie­kiem, stāvēdams uz viena ceļa; no otra ceļa plūda asinis. Kārnais strēlnieks un šerifa strēlnieks aizsedza viņu, un viss sardzes vīru niknums gāzās uz karavīru, kas bija lauzis uzticību šerifam.
   —   Turies, Džon, nepadodies, — Muks sauca.
   Robins, pārrāvis ielencēju loku, tik spēcīgi iebelza ar šķēpu vienam no sardzes vīriem, ka tas krizdams nogāza zemē otru. Muks palīdzēja jaunākajam atraitnes dēlam uz­velt plecos Mazo Džonu. Kārnais strēlnieks, Robins un šerifa strēlnieks aizsedza biedrus un, tā ātkaudamies, at­kāpās līdz pašam ceļam.
   Pa to laiku jātnieki, kuru slēgto ierindu bija izjaucis pirmais bultu mākonis, bija savaldījuši izbiedētos zirgus un nu pilnā sparā nesās virsū strēlniekiem.
   Četri jātnieki atdalījās no kolonnas un steidza aizšķēr­sot ceļu Robiņam un Mukām.
   —   Bēdziet! — Robins uzsauca biedriem. — Glābiet Džonu, es pats tikšu galā ar viņiem.
   Kārnais strēlnieks, Muks un atraitnes dēls ar Džonu uz pleciem skrēja prom pa ceļu pie meža puišiem. Bet še­rifa strēlnieks neklausīja pavēli. Viņš palika blakus Ro­biņam, un divi stopi reizē raidīja uz ienaidnieku nāvējošas bultas; divi jātnieki nokrita no zirgiem.
   Bet nu jau bija par vēlu šaut.
   Pacēlušies kāpšļos, šerifa karavīri tuvojās ar zemu no­liektiem šķēpiem.
   Robins Huds nepaspēja pacelt zobenu; viņš aizsvieda prom stopu un gaidīja ienaidnieku. Šķēps vērsās pret viņa neaizsegtajām krūtīm. Bet te, kā atsperes mests, strēlnieks palēca atpakaļ un parāva šķēpu uz savu pusi. Jātnieks, kas nebija gaidījis tādu rāvienu, pārlidoja pāri zirga galvai. Kad viņš pielēca kājās, Robins jau sēdēja seglos viņa vietā ar stopu rokās. Nosvilpa bulta — un pēdējā jātnieka šķēps nokrita zemē. Taču šāviens bija vienu acumirkli nokavējis: šerifa strēlnieks gulēja zemē, asinīm pārplūdis.
   —    Zvēru pie svētās jaunavas, viņi man samaksās par šo zēnu! — Robins izsaucās, skubinādams ērzeli aulekšos.
   Panācis savus strēlniekus, viņš nolēca no zirga; meža strēlnieki nav raduši cīnīties, sēdot zirga mugurā.
   Pirmo ienaidnieka triecienu izdevās apturēt. Tagad strēl­nieki skrēja pa ceļu, ik pa gabaliņam apstādamies, lai rai­dītu bultu uz vajātājiem.
   —        Viņi grib mūs atgriezt no meža! — iesaucās Elfers, kas visu laiku bija cīnījies kopā ar citiem strēlniekiem. — Tuvāk mežam, tuvāk mežam, draugi!
   Jaunākajam atraitnes dēlam sāka trūkt elpas, stiepjot Mazo Džonu.
   —        Atstājiet mani, glābieties paši! — Mazais Džons lū­dzās.
   Bet Muks, paņemdams viņu no atraitnes dēla, dusmīgi uzkliedza:
   —    Stāvi klusu, sātans!
   Donkasteras Dāvids metās vidū starp priekšējo jātnieku un tēvu Tuku un pakrita ar zobena pāršķeltu galvu.
   Tā strēlnieki atkāpās pa ceļu aizvien tālāk un talak, bet šerifa ļaudis viņus spieda no kreisās un labās puses, nelai­žot meža takām tuvumā.
   Meža puišu bultas lidoja retāk, jo daudziem bultu maki jau bija tukši.
   Kārnais strēlnieks izšāva pēdējo bultu.
   —        Klausies, Robin, — viņš sacīja, — pa kreisi — aiz tā tur pakalna — ir ceļš uz Ričarda Lī pili. Mans tēvs ar prieku dos taviem puišiem patvērumu.
   —        Ak tad tu esi Engelriks Lī! Tavam tēvam ir labs dēls. Es labprāt nogādāšu bēgli pie viņa.
   Iekams jātnieki paspēja nogriezt strēlniekiem ceļu, tie pārlēqa pāri grāvim un pa šauru taku drāzās uz Virisdēlu.
   Vecā pils viesmīlīgi atvēra viņiem vārtus, paceļamā tilta važas nodārdēja, un granīta mūri paglāba Robiņu Hudu un viņa jautros draugus no ienaidnieka.
   —        Tēvs, piedod, ka es bez atļaujas atvedu tev viesus, — sacīja kārnais strēlnieks, apskaudams tēvu.
   —        Par labo Robinu esmu tikpat priecīgs kā par tevi, mans dēls, — bruņinieks atbildēja. — Es jau posos apcie­mot tevi Sērvudā, strēlniek. Rīt taču aprit gads un viena diena kopš tā laika, kad tu man palīdzēji izglābt šo pili no Jorkas abata.

   Septiņpadsmitā nodaļa
   Kā Robins Huds salīga par kuģinieku
   «Jel sēdi uz vietas tu, kaulainais velns,
   Tu, sauszemes žurka, patiesi
   Pār bortu kā metīšu — acīs būs melns,
   Un ātri vien burbuļi ies!»
   Pa jūru skraidīja balti putu vilnīši, bet ostā bija kluss, un kopā ar daudziem citiem kuģiem mierīgi šūpojās no­enkurota laiva, nokrāsota zaļā krāsā.
   Masts ar buru, kā arī divpadsmit pāri zaļu airu no šīs laivas stāvēja pieslieti pie krodziņa sienas. Šajā krodziņā jūras braucēji, kas ieradās Skarboro, allaž izklaidējās, dzēra vīnu un alu, dejoja un dziedāja dziesmas visās va­lodās, kādas vien ir pasaulē.
   Un, tā kā pie šīs mājas durvīm bieži stāvēja zaļie airi, tad vistālākajās ostās un pat svētās zemes ostas pilsētās jūras braucēji norunāja tikties Skarboro nekur citur kā tikai pie «Zaļajiem airiem». Bet Robiņam Hudam šo airu krāsa iepatikās tālab, ka tā bija līdzīga jauno ozolu krāsai, un viņš iegāja krodziņā, paņēma kausu alus un sāka klau­sīties, par ko kuģinieki strīdas ar saimnieci.
   —    Patlaban ir bīstami iet jūrā, — runāja kuģinieki, — jo vējš no rieta puses, un, ja tas vēl mazliet pieņem­sies, tad viegli var atgadīties, ka kuģi aizdzen selgā. Zīmes rāda traku vētru, un kaijas spiežas gar krastu un kliedz par bojā gājušām kristīgām dvēselēm.
   Saimniece līdzinājās vīrietim daudz vairāk nekā vecie matroži. Viņai bija rešņa balss, viņa dzēra alu lieliem mal­kiem, un, ja viņa paceltu rokās lielu cūku, tad cūka izska­tītos pēc maza sivēntiņa.
   —    Es esmu nabaga sieviete, — sacīja «Zaļo airu» saim­niece. — Pirms vētras zivis labāk ķeras, un kas man mak­sās par zivīm, kuras mīt jūras dzelmē? Tas, kas baidās sāļa vēja, var salīgt pie manis par ganu vai labāk iet uz svētā Kenterberijas Pētera klosteri un pavadīt sava mūža atlikušo daļu lūgšanās un gavēšanā.
   Tad kuģinieki izgāja ostmalā un raudzījās debesīs un uz baltajām krēpēm, kas kūsāja tālē, tur, kur pelēkā jūra saplūda ar pelēkajām debesīm; viņi paošņāja gaisu, atgrie­zās pie galda un izdzēra vēl pa kausam.
   Viņi negribēja pacelt enkuru un sprieda, ka kristīga dvēsele esot dārgāka par zivīm.
   Tikai viens apņēmās iet jūrā, jo viņam bija ļoti drošs amulets — īsts pestītāja krusta gabaliņš, un uz krūtīm vi­ņam ar krāsu bija ietetovēts burvju vārds. Bet viens ku­ģinieks nevar airēt ar divpadsmit pāriem garu airu reizē; vajadzēja ne mazāk par divpadsmit pāriem airētāju.
   Tad Robins Huds teica, ka par labu samaksu došot trīs­desmit drosmīgus jūras braucējus, kuri nebaidās ne zie­meļu, nedz dienvidu, nedz austrumu, nedz rietumu vēja un ir piekniebuši asti ne tikai velnam, bet pašam dižcil­tīgajam lordam šerifam.
   «Zaļo airu» saimniece solījās nežēlot labu samaksu.
   Robins Huds papūta savu ragu, un durvis atvērās, lai ielaistu trīsdesmit brašus puišus zaļos apmetņos.
   Viņi paņēma airus un mastu ar buru; drosmīgais kuģi­nieks apgalvoja, ka svēto tēvu nevarot ņemt uz kuģa, jo tas nesīšot nelaimi, bet tēvs Tuks nomierināja viņu un no­dievojās ar briesmīgu zvērestu — ja arī kādreiz pieminē­šot to kungu, tad tikai dievošanās labad, jo labu kautiņu cienot vairāk par lūgšanu un atturību.
   Viņš atpogāja aveņsārto kamzoli un parādīja kuģinie­kam, ka viņam uz krūtīm ar trekniem sodrējiem ietetovets daudz burvju vārdu, un kuģinieks atmeta ar roku.
   Klibais bultu meitars no Trentas palika krastā. Kopā ar visiem viņš izgāja uz «Zaļo airu» sliekšņa paskatīties, ka laiva paceļ enkuru.
   — Kādēļ šis puisis klibo? — jautāja kuģinieks, rādī­dams uz Mazo Džonu. — Vārguļus nav ko līdzi ņemt, lai labāk paliek kopā ar to otru klibo. — Un viņš rādīja uz bultu meistaru no Trentas.
   Bet Mazais Džons piespēra ar kāju un piespēra vēlreiz un uzdejoja, lai kuģinieks pārliecinātos, ka viņa brūce pil­nīgi sadzijusi un kāja derīga visādam darbam.
   Laivas saimniece brīnījās, redzēdama, ka viņas jūrnie­kiem ir stopi un bultas. Viņa apjautājās, vai puiši nedo­mājot doties uz svēto zemi. Robins Huds atbildēja, ka lo­kanie stopi allaž esot sargājuši viņa ļaudis briesmas, bet bultas vienmēr tiem nesušas brangu lomu, un visi kuģi­nieki skaļi smējās, dzirdēdami šādu atbildi.
   Viņi smējās vēl skaļāk, kad jūras braucēji, uzkāpuši uz kuģa, sadrūzmējās pie viena borta un laiva tā sazvēlas, ka gandrīz piesmēlās ar ūdeni.
   Bet Robins Huds viņiem uzsauca, ka laiva turoties pie­tiekami stingri un viņa puišiem nebūšot briesmīga nekāda vētra.
   Tad jūras braucēji sāka airēt. Citam airis iegrūdās dziļi ūdenī, cits tikai pasita gaisā šļakatu riekšavu un apslacīja priekšā sēdošos airētājus. Laiva griezās uz vietas ka suns, kas ķer savu asti, kad blusas tam neliek mieru. Te vējš piepūta kuģinieka uzvilkto buru, un kuģis brāzās ārā no ostas tik ātri kā bulta, kas atrāvusies no stiegras.
   —    Pacelt airus! — kuģinieks uzkliedza, un jūras brau­cēji izcēla airus no ūdens, cits augstāk, cits zemāk, tā ka laiva izskatījās pēc zaļa eža.
   Mazais Džons, kas prata stūrēt, nosēdās pakaļgalā.
   Tēvs Tuks sāka dziedāt jautru psalmu, un strēlniekiem šī dziesma gāja pie sirds, jo visiem bija apnicis sēdēt sera Ričarda Lī pils šaurībā, raudzīties zilajās debesīs pa šau- jamlūkām, kas atgādināja adatas aci, un apbrīnot, kā še­rifs būvē aplenkuma ierīces, lai ieņemtu pili triecien­uzbrukumā. Viņi trinkšķināja savu stopu stiegras vienā taktī ar tēva Tuka dziesmu, viļņi saskanīgi cēlās aizvien augstāk un augstāk, skaļi plīsdami te labajā, te kreisajā pusē, te priekšgalā, te pakaļgalā, un gaisā kūpēja ūdens puteksnīši.
   Robins Huds piecēlās un nomērķēja uz kaiju, kas gluži nekustīgi turējās gaisā; virs buras putns plīvoja tik tuvu, ka varēja saskatīt, kā tas mirkšķina acis; bet tajā mirklī, kad Robins palaida stiegru, jūra piepeši uzmeta kūkumu, laiva sacēlās stāvus kā niķīgs zirgs, bulta aizlidoja vai nu debesīs, vai ūdenī, bet strēlnieks pārkūleņoja pāri di­viem soliņiem un ar plecu atsitās pret bortu, gandrīz sa­lauzdams stopu. Kuģinieks uzmeta viņam niknu skatienu, tad iekoda zobos savas rudās bārdas galu un sāka lūgt svēto jaunavu, jo pārāk labi apjauta, cik prasmīgi kuģo­tāji ir jūras braucēji zaļajos apmetņos.
   —    Nolādētais dzimums! — viņš lādējās. — Jūs esat tādi paši jūrnieki kāds es — bīskaps! Šodien jūs no­brauksiet jūras dzelmē, tur jums īstā vieta! Tikai arī man tad jāiet bojā kopā ar jums. Skatieties, krasti vairs nav redzami!
   Kuģinieks nolaida buru un uzbrēca Mazajam Džonam, lai labāk uzmanot stūri. Plaši iepletis kājas, viņš stāvēja laivas vidū tik stingri, it kā būtu pieaudzis pie laivas di­bena.
   —    Zvēru pie svētā Petrika, — kuģinieks auroja, — es nežēlošu dzīvību, lai tikai redzētu, kā jūs noburbuļosiet lejā! Sauszemes žurkas, es jums kārtīgi sadotu, tikai bail, ka svētie nesadusmojas! Šitādā laiciņā mēs esam ķēruši zivis un pārnākuši mājās, neiesmeļot ne piliena ūdens. Bet ar jums jau nevar tīklu izmest, jāmētājas pa jūru kā apde­gušam sakārnim! Paskatieties, kā stūrē īsti jūrnieki!
   Saule izlauzās cauri mākonim, tālu priekšā spoža gaisma apmirdzēja zilu laukumiņu, un pa šo saules druvu, viegli šūpojoties, lepni piepūstām burām brauca kuģis ar zeltītu priekšgalu.
   -— Tas ir franču tirgonis, — kuģinieks teica.
   Viņš metās pie masta un ātri atlaida buru, tad uzsauca Mazajam Džonam:
   —    Griez atpakaļ, garais! Ar jums te var nomirt aiz kauna. Cilvēki sacīs: skat, kur vecs stulbenis, kas plun­čājas pa jūru kā pussprādzis kucēns! Es tev saku, griez atpakaļ, svētais krusts un trīsdesmit vientuļnieki!
   Bet saules druva slīdēja pa jūru, un stari skāra masta galu, apgaismoja laivu un zaļos apmetņus. Puiši sāka airēt, un, lai cik slikti viņi airēja, laiva, ko dzina ceļa vējš, lēkāja pa viļņiem kā pātagas trenkta, arvien vairāk tuvo­joties franču brigai. Kuģinieks jau saskatīja, kā franču jūras braucēji, pieseguši acis ar plaukstu, vēro viņus, tad, sānus saķēruši, sāk kratīties smieklos.
   —    Brangs loms gaidāms! — Robins Huds skaļi sacīja. — Ir gan tie kuģinieki jautra tauta! Smejieties skaļāk, jūras braucēji, jo, zvēru pie svētā Kesberta, kad mēs sāk­sim zvejot, jums smiekli nenāks!
   Viņš pacēla stopu un jau savilka stiegru, bet viltīgā jūra izjokoja viņu, un laivas priekšgals pacēlās gaisā tā, ka franču briga aizkrita aiz apvāršņa, un, iekams tā no jauna parādījās, dēļi bija izslīdējuši no strēlnieka kāju apakšas.
   —    Ak, nelabais, īstas velna šūpoles! — Robins iesau­cās. — Ei, puiši, piesieniet mani labi cieši pie masta!
   Muks, dzirnavnieka dēls, un Skeitloks nogrieza no tīkla stipru darvotas tauvas gabalu un piesēja Robiņu pie masta. Franču briga jau bija gluži tuvu, un kuģinieki ar pirkstiem rādīja uz Robiņu, smējās un sauca nesaprota­mus vārdus. Vējš plosīja baltās putās kūsājošo viļņu galot­nes un meta sejā sāļas šļakatas.
   —    Kaut tikai viņi neaizmuktu no mums, — runāja Muks, izvilkdams bultu no maka, — gan mēs tad izsmiesi- mies par viņiem pēc sirds patikas!
   Pa to laiku Robins bija izraudzījis mērķi: melnbār- dainu francūzi zilos svārkos, kurš smējās skaļāk par vi­siem un, pārliecies pār kuģa bortu, rādīja ar pirkstu uz strēlnieku.
   Vilnis atkal pasvieda gaisā «Zaļos airus», un laivas priekšgals ar bugspritu iedūrās pašās debesīs, aizsegdams frančus.
   Bet šoreiz Robins stingri stāvēja uz kājām, atspiedis muguru pret mastu, un, tiklīdz laiva pārvēlās pāri viļņa galotnei, viņš ātri izšāva, un melnbārdainais iekliegdamies nokrita pie savu ceļa biedru kājām.
   Uz franču brigas klāja sākās rosība.
   Gar laivai pievērsto bortu sarindoja vairogus, buras plaukšķēja, stūre vagoja viļņus, mainot kuģa virzienu. Frančiem rokās parādījās stopi, un tūdaļ gaisā sastapās desmitiem bultu.
   Mazais Džons atstāja stūres koku, un laiva, vēja un viļņu triecienu zvalstīta, pagriezās ar bortu pret tuvojo­šos pretinieku.
   —    Taupiet bultas, puiši, — Robins Huds piekodināja strēlniekiem. — Lieku galvu ķīlā, mums iznāks jautra plūkšanās!
   Robins atkal savilka stiegru, un vēl viena bulta trāpīja mērķī. Trāpīja arī Vils Baltrocītis un Muks, un Mazais Džons.
   Franču strēlnieku rindas kļuva retākas, bet uz laivas «Zaļie airi» vēl neviens nebija ne ievainots, nedz ieskram­bāts, jo franču neveiklie šaujamrīki nevarēja sacensties ar zibenīgajiem meža puišu stopiem.
   Tomēr tēvs Tuks bija pārāk liels mērķis, un bulta, izdū­rusies cauri nolaistajai burai, iesprūda viņam gurnā.
   —    Ar tādām bultām var tikai zvirbuļus šaudīt! — tēvs Tuks norūca un dzīrās raidīt ciema kukuli atpakaļ, bet bulta bija par īsu viņa sešpēdu stopam.
   Tajā brīdī karavīrs bruņu kreklā, no kura bultas at­lēca, pielika rokas kā tauri pie mutes un kaut ko uzkliedza saviem ļaudīm.
   Izdzirdējis viņa vārdus, kuģinieks metās pie Robiņa.
   —   Strēlniek, viņi grib mūs nogremdēt! — viņš sauca.
   —    Skaties, viņi mūs saspiedīs kā rieksta čaumalu!
   —   Ar dieva palīgu nenogremdēs, — Robins atbildēja.
   —    Stājies pie stūres, vecais, un kaut vai ar zobiem turi ciet šo drebelīgo sili, lai tā mazāk lēkātu. Uz cietas zemes mēs šaujam nekļūdīgi, un par katru mirkli, kad varēs droši palaist bultu, lai tā ķer mērķi, tu saņemsi apaļu zelta gabalu.
   Franču briga zvalstīdamās ātri tuvojās zvejas laivai. Tās augstais, zeltītais priekšgals pacēlās virs ūdens kā zo­bens, gatavs pāršķelt uz pusēm mazo laiviņu, vēja piepūstā bura bija saliekusi lokano mastu.
   Robins Huds pamirkšķināja strēlniekiem.
   —    Puiši, nolaidīsim buru! — viņš sacīja, gaidīdams mirkli, kad varēs izšaut.
   Kuģinieks sagrieza stūri, un liels vilnis, pacēlis savā ga­lotnē «Zaļos airus», sastinga, iekams nogāzās dzelmē. Te reizē iedziedājās stopi, trīsdesmit bultas atsitās pret buras augšgalu, un starp šiem trim desmitiem atradās viena veiksmīga bulta, kuras asais uzgalis iegrieza tauvu, kas turēja buru pie masta; varbūt tādu bultu bija divas vai trīs. Vēja spiediens pārrāva tauvu, bura nokrita, platais audekls pārklāja franču brigas aizstāvjus, gluži kā putnu ķērāja tīkls pārklāj putnu baru.
   Brigas skrējiens palēninājās, un, iekams cilvēki uz bri­gas bija izkļuvuši no smagā audekla apakšas, kuģa borts kā augsts mūris pacēlās virs laivas; tēvs Tuks, Mazais Džons un Arturs no Blendas pieķērās pie saplosītajām tau­vām, vairāki strēlnieki uzrāpās uz franču kuģa. Saulē at­mirdzēja zobeni, un cīnītāju skaļais kliedziens noslāpēja jūras un vēja rēkoņu.
   Ļoti drīz franči tupēja uz ceļiem un lūdza žēlastību, vi­ņiem blakus, cits ar kailu asmeni, cits ar bultu šaušanas gatavībā, stāvēja Robiņa Huda puiši.
   Tikai svētais tēvs, kas bija saķēries ar karavīru spīdī­gajā bruņu kreklā, joprojām valstījās pa klāju, apkampies ar savu ienaidnieku. Viņi aizvēlās līdz lūkai grīdā un ievē­lās tajā, neizlaizdami viens otru no apkampieniem.
   —    Jautrie kuģinieki, — sacīja Robins Huds, — tagad pienākusi mūsu kārta pasmieties par jums. Bet mēs jus pažēlosim un nesāksim smieties, tikai paņemsim sev tik daudz stopu, bultu un zobenu, cik jums ir uz kuģa, un audumus, un kaltu naudu, jo mūs aplaupīja dižciltīgais lords šerifs un mums pie dvēseles vairs nav nekā, tikai vērīga acs un droša roka.
   Bet franči nesaprata jautrā Robiņa Huda vārdus, jo viņš runāja savā valodā.
   Un, vienus sasējuši, citiem pielikuši sardzi, strēlnieki ar kuģinieka palīdzību kā nebūt ieskaidroja frančiem, lai viņi paņem tauvā laivu «Zaļie airi», paceļ visas buras, ku­ras pretvējš ļauj uzvilkt, un iet uz Skarboro. Tad viņi nokāpa rūmē paskatīties, kā liktenis tos aplaimojis par drošsirdību.
   Rūmē viņi atrada tēvu Tuku un karavīru bruņu kreklā, kuri ar skābiem ģīmjiem sēdēja pie milzīgas vīna mucas. Bruņinieks bija bēdīgs tālab, ka viņa ļaudis bija zaudējuši kauju, bet svētais tēvs — tālab, ka, iegāžoties rūmē, viņš kopā ar bruņinieku bija uzkritis uz lielās vīna mucas un izsitis tai dibenu.
   —    Tādu brangu vīnu izputinājām! — tēvs Tuks rūca, izgriezdams savu slapjo apmetni. — Izpeldēties tik brīniš­ķīgā vīnā, kādu droši vien pats karalis nav dzēris! Tas ir liels grēks.
   Draugi pasmējās, juzdami līdz viņa bēdām, bet drīz norimās, atraduši vēl dažas mucas ar tikpat lielisku vīnu, un daudz zaļas, sarkanas un zilas vadmalas baķu, un kastes ar zelta un sudraba monētām, un tādus stopu, bultu un zo­benu krājumus, kādu pietiktu labam simtam šerifu.
   —    Tu redzi, — Robins aizrādīja kuģiniekam no «Zaļa­jiem airiem», — mēs izvilkām krietnu lomu, kaut arī jūrā ir grūtāk medīt nekā karaļa mežos. Še tev sauja zelta naudas par to, ka tu stingri turēji savu čaumalu viļņos, kamēr mēs šāvām. Un še vēl tavai saimniecei, jo mēs nedrīkstēsim kavēties Skarboro, kaut arī man nekas ne­būtu pretī pavadīt kādu dieniņu «Zaļajos airos», tikai ne za­ļos viļņos, bet uz cietas zemes.

   Astoņpadsmitā nodaļa Par Robina cīniņu ar Gaju Gisbornu
   Spīd meži, laistās krūmājs svaigs,
   Zem lapām ēnas briest.
   Ir jautri mežā paklejot
   Un putnos klausīties.
   Piestātnē kuģinieku bars gaidīja drosmīgos jūras brau­cējus. Bet Robins Huds neskatījās uz viņiem: viņš ierau­dzīja krastā blakus klibajam no Trentas jaunāko atraitnes dēlu.
   —    Kas atgadījies Virisdēlā? — viņš jautāja, nolēkdams uz piestātnes, pirms franči bija paspējuši noenkuroties.
   —    Virisdēlā nelaime, — atbildēja atraitnes dēls, kuru sauca par Džeku. — Pilī nav ne bultu, ne ēdiena, šerifa ļaudis joprojām ielenc mūs. Viņi uzzinājuši, ka tu ar strēl­niekiem atstājis pili pa pazemes eju. Vils Statlijs un es, mēs gājām medībās, bet sardzes vīri mūs izsekoja, kad iznā- cām no pazemes, un dzinās mums pakaļ…
   Robins bažīgi ielūkojās jauneklim acīs.
   —    Un kur tad ir Vils?
   —    Šerifs mūs panāca pie Pontefrektas, — Džeks turpi­nāja, neatbildēdams uz jautājumu. — Krietnie zemnieki aizstāvēja mūs, uzzinājuši, ka mēs esam tavi ļaudis. Vils Statlijs veda viņus pret šerifu, bet man pavēlēja auļot pie tevis, lai tu steigtos palīgā Ričardam Lī.
   —   Kas atrodas pilī? — P^obins ātri jautāja.
   —   Engelriks Lī, mani brāļi, Skarlets un Elfers.
   —   Vai daudz ļaužu šerifs paņēma līdz uz Pontefrektu?
   —- Viņam līdzi ir astoņpadsmit sardzes vīri un zirgādā
   ģērbies bruņinieks ar vērša ragiem pie bruņu cepures.
   —    Gajs Gisborns, — Robins drūmi noteica.
   Domās iegrimis, viņš brītiņu stāvēja un vēroja, kā franču kuģinieki strēlnieku uzraudzībā nes krastā savu mantu. Piestātnē ātri auga stopu saišķi un bultu maku kaudze, priecējot strēlnieka sirdi. Un, kad viņš atkal pa­cēla acis uz jaunekli, drūmā ēna bija pazudusi no viņa sejas, balss skanēja jautri.
   —    Nekas, puisi! — viņš iesaucās. — Tu redzi, ne velti mēs gājām jūrā: tagad mums ir cienasts ienaidniekiem. Kur tavs zirgs, puisi?
   —    Beigts. — Jauneklis pamāja uz ceļu, kur gulēja mušu aplipis zirga ķermenis. — Bet es šeit sadabuju divus zir­gus, tie ir pabaroti un apsegloti.
   Robins Huds sakārtoja bultu maku.
   —    Mazais Džon, — viņš uzsauca, — mēs abi jāsim pa priekšu. Bet tu, tēv Tuk, ved puišus uz Virisdēlu palīgā vecajam Ričardam Lī. Steidzies! Varbūt jau ir par vēlu. Atstājiet šeit visu mantu, «Zaļo airu» saimniece to pagla­bās. Ņemiet ieročus, līdz pēdējai bultai. Ātrāk tieciet galā ar frančiem un nekavējieties ne mirkli. Tu, puisi, klausi tēvu Tuku kā pašu dievu to kungu.
   Jaunākais atraitnes dēls skaudīgi uzlūkoja Mazo Džonu, jo bija gaidījis, ka pats jās kopā ar Robiņu; un, kad divu zirgu pakavi sacēla gaisā putekļu mākoni, pa viņa nopu­tējušo vaigu noritēja asara.
   Bet Robins ar Mazo Džonu auļoja, nesaudzēdami zirgus, visu vakaru un krietnu daļu nakts.
   Jau mēness bija norietējis un mežā sāka svilpot putni, kad viņi Sailsā pie krodziņa «Zilais vepris» nolēca no zirgiem un, pametuši pavadas, pieklauvēja pie durvīm.
   Iestiprinājušies, stundiņu atpūtušies, kamēr saimnieks meklēja jaunus zirgus, viņi auļoja tālāk.
   Mežs pienāca pie paša ceļa, un Mazais Džons, ne vārda nesacīdams, nogriezās uz meža takas. Robins Huds uzteica viņu par piesardzību.
   Sūnās un zālē zirgu pakavi nesacēla troksni, bet biezok­nis slēpa jātniekus no ļaužu acīm.
   Pie strauta, pār kuru bija pārsviesta nedroša laipa, strēl­nieki saskatījās. Pirms daudziem gadiem uz šīs laipas Ro­bins pirmo reizi bija sastapies ar savu uzticamo draugu. Ne viens, ne otrs negribēja dot ceļu, bet divi nevarēja sa­mainīties. Viņi cīnījās uz nedrošajiem baļķiem tik ilgi, kamēr Džona smagā milna iegāza Robiņu ūdenī.
   —    Saki, — Mazais Džons jautāja, nolēkdams no zirga, lai pārvestu to pāri stindzinošajai straumei, — tu taču to­reiz varēji mani pieveikt, ja būtu gribējis? Tu todien tīšām man palaidies?
   Robins šķelmīgi pavīpsnāja.
   —    Ne jau vienmēr uzvar ar spēku, — viņš atbildēja. — Ja es toreiz būtu pārsitis tev galvu, vai tad man šodien butu ceļa biedros Mazais Džons?
   Augšpus laipas, noliecis žuburotos ragus, dzēra ūdeni briedis. Strēlnieki aiz sēru vītola zaļā aizsega varēja re­dzēt, kā tas saausās, izdzirdējis viņu balsis. Brieža valgās lūpas mirdzēja kā sudrabs; viņš pameta galvu augstāk, ar jutīgajām nāsīm tvarstīdams vēju, tad metās prom, tā ka zari vien nobrīkšķēja viņa ceļā.
   Zaru brīkšķēšana tik pēkšņi apklusa, ka Robins tūlīt jau­tājoši uzlūkoja Mazo Džonu. Tas klusēdams pamāja ar galvu un piesēja pie koka savu un Robiņa zirgu.
   Pieliekušies pie zemes, strēlnieki ieslīdēja biezoknī un skrēja pa mežu, piesardzīgi lēkdami pāri sausiem, kritu­šiem zariem, lai ar nejaušu skaņu nenodotu savu klātbūtni.
   Briedis gulēja pļaviņā blakus negaisa izgāztai kļavai. No bultas caurdurtā kakla plūda asiņu strūkla. Cilvēks ragainā bruņu cepurē pašķīra zarus, pieturēdams uz ple­ciem uzmesto zirgādu.
   —    Redz, kur viņš ir, — Robins pačukstēja Mazajam Džonam. — Jau sen es gaidīju šo tikšanos!
   Te Robins Huds salieca savu stopu un uzmeta stiegras cilpu uz ieroba.
   —    Auļo uz Pontefrektu, es pa ceļam tevi panākšu.
   —    Labāk es pagaidīšu, — strēlnieks iebilda. — Lai iz­šautu bultu, daudz laika nav vajadzīgs.
   Robins Huds pakratīja galvu.
   —    Vai tiešām es šaušu uz viņu no krūmiem kā uz briedi? Vai tiešām tu domā, ka es atteikšos no cīņas ar Gāju Gisbornu? Steidz uz Pontefrektu. Ja šerifs ir sagūstī­jis Viļu Statliju, viņš ilgi nevilcināsies un pakārs viņu.
   Strēlnieks pārlaida bažīgu skatienu bruņinieka varena­jam stāvam, kas bija noliecies pār briedi.
   •— Ļauj maņ kauties ar viņu, bet pats drāz uz Ponte­frektu.
   Robins Huds samanīja bažas strēlnieka vārdos. Viņš uzlika Džonam uz pleca savu smago roku.
   —    Pat tev, Mazais Džon, nav tiesības prasīt tādu dāvanu no manis, — viņš stingri teica. — Šajos ilgajos gados ne reizi es neesmu tev pavēlējis kā priekšnieks. Tagad …
   Strēlnieks padevīgi apgriezās un pazuda krūmos. Robins Huds pagaidīja, kamēr lapu šalkoņā un strauta čalā ievijās apslāpēta pakavu duna. Tad, pašķīris lazdu krūmus, viņš iznāca uz pļaviņas.
   —        Ja paskatās uz briedi, — tu esi gluži labs šāvējs, — viņš teica. — Tikai nu man vajadzēs vest tevi pie šerifa, bruņiniek, tādēļ ka tu esi nošāvis briedi karaļa mežā!
   —    Bet kas tu tāds esi, ka raizējies par karaļa brie­žiem? — jautāja bruņinieks, izgāzdams krūtis.
   —    Esmu šejienes mežsargs, — strēlnieks atbildēja. — Un tu veltīgi smejies, bruņiniek, ja šerifs tevi nepa­kārs, tad noteikti liks nocirst tev labo roku, lai pārietu patika tramdīt dižciltīgus zvērus.
   —    Mēs ar šerifu esam draugi, kopā ejam medībās. Bet, ja tu esi šejienes mežsargs, tad droši vien parādīsi man, kur atrodams laupītājs, kam vārdā Robins Huds.
   —   Bet kāds atalgojums man par to būs?
   Bruņinieks iebāza roku somā, kas bija piestiprināta pie jostas, un pažvadzināja zeltu.
   —    Labi, — strēlnieks atbildēja. — Es pazīstu visas ta­kas Bernisdēlas mežā un palīdzēšu tev sameklēt šo brašo puisi. Bet vai tu, bruņiniek, zini, ka Robins Huds ir teicams šāvējs? Baidos ievest tevi tur, kur sniedz viņa bultas, jo, zvēru pie svētā Kesberta, viņš tevi nomiegs kā āpsi.
   Bruņinieka seja piesārta, viena uzacs pacēlās augstāk par otru.
   —    Esi gan tu nekaunīgs, mežsarg, — viņš sacīja, — un es tevi pārmācīšu, kad pienāks laiks. Bet tagad parādi man laupītāja midzeni, jo arī es neturu šo stopu rokā pirmo dienu.
   —    Papriekš parādi man savu māku, bruņiniek. Tu redzi āmuli * meža bumbierī? Lai tas ir mūsu mērķis. Tas karā­jas tievā kātiņā. Ja tava acs ir vērīga un roka droša, vai tu nevaretu ar bultu notraukt āmuli?
   Gaja Gisborna bulta iedūrās zaļajā lodē, un dažas smai­las lapiņas, lokus mezdamas, nolaidās zemē. Robiņa bulta aizlidoja collu no kāta. Viņi izšāva otrreiz, un zaļā lode nodrebēja, saka lēnām lēkāt pa zariem un nokrita pie Ro­biņa kajam.
   —    Lielisks šāviens! — bruņinieks iesaucās. — Saki man savu vardu, mežsarg, lai es zinātu, kā sauc labāko strēl­nieku musu novadā.
   —    Man nav ko slēpt, — Robins atteica, — bet iepriekš es gribētu dzirdēt, kā sauc šerifa draugu, kas šauj aiz­liegtu medījumu karaļa mežā.
   —    Mani, strēlniek, sauc par Gāju Gisbornu. Es jau sen klaiņāju pa šiem mežiem, un brieži man nemaz nav vajadzīgi. Es meklēju nolādēto vilanu, kas iedrošinājies pacelt roku pret savu kungu un sagrozīt galvas visa no­vada zemniekiem, laužot dieva un karaļa noteikto kārtību. Ved mani turp, kur Robins Huds slēpjas no taisnas tiesas.
   —   Es esmu Bernisdēlas Robins Huds, no Lokslijas pil­sētas, un labprāt mērošos spēkiem ar tevi, bruņiniek!
   Zobeni nošņācās, izslīdot no makstīm, un sakrustojās virs vilana un kunga galvas. Saule rotājās slīpētajā tē­raudā, iemirdzoties, nodziestot un atkal uzzibot. Cīņas sā­kumā zobeni bija asāki par tikko plēstu krama šķēpeli, bet vairogos dzirkstīja melns un balts sudrabs un ģerboņu raibā emalja. No Gaja Gisborna dzimtas vairoga draudīgi lūkojās vērsis ar stāviem ragiem, uz Robiņa vairoga, kas bija iegūts jūras kaujā ar frančiem, spulgoja gaišzila lilija un šaha galdiņš. Tad saracēņu zobenu tērauds notrulinā­jās, saplīsa vairogu dzelzs stīpas, izdrupa emalja un sud­rabs; cirtienu atlauztas šķembas krita zālē. Bruņinieka zobens bija četrus pirkstus garāks par strēlnieka zobenu, un Robiņa Huda vairogs ātrāk kļuva nederīgs.
   Kaujinieki cīnījās klusēdami, un tikai tērauda šķinda nenorima ne mirkli. Cīkstoņu kājas nomīdīja zālīti pļavā. Smags belziens ķēra Robiņa zobenu, tērauds sašķīda kā stikls, asmeņa gals, pazibējis gaisā, ar spēku ietriecās koka stumbrā kā plats īru duncis.
   Tagad Robins sāka atkāpties, aizsargājoties ar atlikušo zobena lausku, kas viņam reizē bija gan zobens, gan vai­rogs, gan bruņu krekls. Soli pa solim, pēdu pa pēdai viņš kāpās atpakaļ pa loku, līdz loks noslēdzās un viņš uzmina uz nomīdītās zāles.
   Tur gulēja nošautais briedis, un Robins, kāpdamies atpa­kaļ, paklupa pār to. Te Gajs Gisborns iedūra viņam sānos, un tikai bultu maks paglāba strēlnieku no drošas nāves.
   —   Tu man laizīsi kājas, vergs! — Gajs Gisborns gārdza, atkal paceldams savu zobenu.
   —   Nē! — Robins iekliedzās. — Es nemiršu no kunga rokas!
   Tie bija pirmie vārdi no viņa mutes kopš kaujas sākuma. Atlēcis sānis kā bulta no palaistas stiegras, viņš iegrūda bruņiniekam zobena lausku vēderā — no lejas augšup, kā dur ar īru dunci ielas kautiņā. Un dūriens bija tik spē­cīgs, ka trulā lauska izsitās cauri bruņu kreklam un līdz spalam ietriecās ienaidnieka ķermenī.
   Gajs Gisborns nogāzās, un Robins pakrita viņam blakus. Viņš bija tā noguris, ka nespēja pakustināt ne roku, ne kāju. Bet viņa seja smējās, acis cauri sviedros savilguša- jām skropstām raudzījās saulē, kas bija ieķērusies ozola galotnē.
   Viņš gulēja un miedza acis, un saules stars, sapinies viņa skropstās, vizuļoja kā milzīgs varavīksnes vairogs, un strēlnieks virināja plakstus, un varavīksnes vairogs azalkstījās sārtā, dzeltenā, zaļā, zilā krāsā, un Robins smē­jās, domādams par to, ka ienaidnieks ir miris, bet viņš pa­licis dzīvs un dzīve kā rasas lāse skropstās margo vara­vīksnes krāsās, šķindot sārtās, dzeltenās, zaļās un zilās ska­ņās.
   Strēlnieka krūtis cilājās mierīgāk, mierīgāk, un viņš aizmiga. Viņam sapnī rādījās liela kauja, vilanu pūļi aveņ- sārtos kamzoļos ar īru dunčiem rokās, un kungu bari spī­dīgos bruņu kreklos.
   —    Tu laizīsi man kājas, vergs! — Robins izdzirdēja triumfējošu balsi un steigšus atvēra acis.
   Iekāries vītola zara galā, virs viņa šūpojās strazds, putna knābī locījās tievs balts tārps.
   —    Ho-ho-ho, Strazdiņ! — Robins iegavilējās tik skaļi, ka strazds palaida savu medījumu un iespurdza lapotnē.
   Strēlnieks atspiedās ar roku pret zemi un piecēlās sēdu.
   Viņš paskatījās uz Gaju Gisbornu, pa kura seju teka­lēja mušas, uz vairogu paliekām, uz zobena lausku, kas nekustīgi rīgojās grubuļainajā stumbrā, un iesmējās, jo darbīgais zirneklis jau bija paspējis noaust caurspīdīgu tīklu starp asmeni, ozola mizu un vilkābeles ziedu.
   —    Visu mūžu tu biji nelietis, ser Gaj, bet šodien vairs neesi! — Robins iesaucās, noliekdamies pār nogalināto ienaidnieku.
   Viņš norāva bruņiniekam zirgādu un uzmeta sev plecos. Tad nosvieda ienaidnieka sacirsto bultu maku un paņēma Gaja Gisborna bultu maku un viņa medību tauri. Un aiz­svieda savu maksti, jo tā bija par īsu bruņinieka zobe­nam. Viņš pacēla abus stopus un devās ceļā, jundīdams meža mieru ar sudraba taures jautro dziesmu.
   Drīz mijkrēslis aizauda pļaviņu, nomīdītā zāle sakustē­jās, izslienot izturīgos, dzīvotkāros stiebrus.

   Deviņpadsmitā nodaļa
   Par to, kā strēlnieki izglāba Viļu Statliju, un par dižciltīgā lorda šerifa navi
   Ne viens vien zobens tika vēzts,
   Ne viena bulta vien tur šauta,
   Ne mazums bruņu tērpu plēsts,
   Ne viena miesa vien tur kauta.
   Vergi ar sprādzēm ap kaklu vilka divus garā virvē pie­sietus gūstekņus. Viens gūsteknis klupa un krita zem sma­gas nastas, sviedri aumaļām plūda pār viņa seju, ozolkoka karātavu stabs, kura viens gals gulēja viņam uz pleca, vilkās tam nopakaļ pa ceļu, uzarot putekļos dziļu vagu. Gūstekņa rokas bija brīvas, viņš asiņainiem pirkstiem pie­turēja smago baļķi.
   Otram gūsteknim, kas bija ģērbies saplēstā zaļā apmetnī, rokas bija sasietas aiz muguras. Viņš gāja, lepni pa­cēlis galvu, droši raudzīdamies pūlī, kas bija piepildī­jis Pontefrektas tirgus laukumu. Viņam uz muguras rēgojās brūngani asins plankumi, vaigu šķēla sarkana brūce.
   Vergi, kas nāca viņam no muguras, nesa otru karātavu stabu.
   —    Kauns baidīties no nāves, — Vils Statlijs vīpsnā­dams teica, kad vilans nometa no pleciem savu smago kravu.
   —    Vai tu gribi būt kā Kristus, puis? Veltīgi tu stiepi koku, pie kura pašam vajadzēs karāties. Ko nozīmē des­mit liekas dunkas pirms nāves?
   Šerifs, kas sēdēja baltā zirgā, nenolaida skatienu no gūstekņiem. Šerifa kalps pasniedza viņiem divus kapļus.
   —   Rociet bedres karātavām! — viņš pavēlēja.
   Vils Statlijs skaļi pasmējās.
   —   Tu gan esi jokdaris! Kā tad es varu rakt bedri ar sasietām rokām?
   Vilans, paskatījies uz strēlnieku, ļāva kaplim nokrist zemē. Kalps paņēma nazi un taisījās pārgriezt Vila Statlija saites, bet šerifs pikti pakratīja galvu. Tad vergi iespļāva saujās un iecirta kapļus zemē.
   Pilsētnieki klusēdami vēroja, kā dzelzs griež dzelteno mālu.
   —    Atpūtīsimies, vai? — sacīja Vils, apsēzdamies zemē. — Tu, puis, droši vien nožēlo, ka sapinies ar mums.
   —   Nē, — vilans atbildēja. — Bet mirt negribas.
   —    Nebēdā, draudziņ! Zini, viņā saulē viss būs otrādi. Paprasi, kuram mūkam gribi. Viņā saulē tu jāsi uz balta zirga, ģērbies ar zeltu un sudrabu izšūtā apmetnī, bet tavi biedri, tādi kā es, dzīs pa ceļu šerifu ar tādu pašu karātavu stabu plecos. Tikai, re, nezinu, vai viņā saulē ir Pontef rēkta.
   Pirmās karātavas paslējās gaisā, salīgojās kā aizcirsts koks un sastinga. Pie tām šūpojās virve ar cilpu galā.
   Strēlnieks pārlaida skatienu pūlim. Desmitiem acu viņu gluži kā aptaustīja no visām pusēm — citās dzalkstījās ļauns prieks, naids un izsmiekls, citas bija satumsušas bailēs un žēlumā.
   Blakus pirmajām karātavām pacēlās otras. Strēlniekam izkalta mute un pārgāja vēlēšanās dzīt jokus. Viņš sasprin­dzināja muskuļus, mēģinādams pārraut virves.
   —    Ek, ka varētu tevi nogalēt pirms nāves! — viņš sa­cīja, raudzīdamies šerifam acīs. — Negribējās smērēt ro­kas ar tevi, vecā maita, tomēr velti mēs tevi atlaidām dzīvu tajā nolādētajā dienā!
   —- Sāciet ar šo! — šerifs pamāja vergiem.
   Vergi, saniknoti par to, ka strēlnieks piespieda viņus vilkt smagās karātavas, steidzīgi tuvojās Viļam Statlijam, Bet viņš sapurināja plecus, un viņi aizlidoja sānis kā kucēni.
   —    Šerif! — Vils Statlijs uzsauca. — Robiņa Huda strēl­niekam neklājas mirt cilpā. Kādreiz tu zvērēji nedarīt mums ļaunu ne jūrā, ne uz sauszemes. Ja tavā nekriet­najā dvēselē vēl ir kaut kripata sirdsapziņas, atļauj man mirt, kā strēlniekam klājas. Pavēli dot man rokās zobenu, es cīnīšos ar visiem taviem ļaudīm, viens pret daudziem!
   —    Nē, laupītāj! Sunim suņa nāve! Tu izlaidīsi garu cilpā!
   Verga roka pieskārās strēlnieka kaklam. Vils Statlijs atlēca atpakaļ un atdūrās pret sardzes vīra šķēpu. Pret viņu no visām pusēm vērsās asi šķēpi.
   —    Nu labi! — Vils Statlijs iekliedzās. — Atraisiet man rokas, un tad paskatīsimies, vai šķēpi jums palīdzēs!
   —    Tas būtu pārāk liels gods, ja tu mirtu no šķēpa un zobena, — šerifs pasmīnēja. — Tu nosprāgsi, izkāris mēli, un tādā pašā nāvē mirs Robins Huds, kad kritīs manās rokās.
   Vils Statlijs paslējās, izrieza krūtis, nošņirkstināja zo­bus. Bet mezgli bija cieši savilkti, aiz piepūles tikai asinis izsprāga no brūces viņa vaigā.
   —    Tu esi nožēlojams gļēvulis, šerif! — viņš nogārdza. — Pagaidi vien! Robins Huds ar tevi norēķināsies par manu dzīvību. Viņš caurdurs tavu nekrietno sirdi, viņš
   tevi nospiedīs kā smirdīgu blakti. Ardievu, vilan, turies!
   Jāmirst tikai vienu reizi.
   Kad cilpa apvija strēlnieka kaklu, puisis sarāvās, it ka pats būtu sajutis virves pieskārienu.
   —    Ļauj man atvadīties no tevis, Vil Statlij! — šaja brīdī atskanēja balss, no pūļa iznira strēlnieks zaļā ap­metnī un tuvojās Viļam.
   —    Stāvi! Arī tu, Reinold Grīnlīf, neaiziesi! — iekliedzas šerifs, pazinis Mazo Džonu. — Tu karāsies vienā virvē ar viņu!
   Bet gaisā jau vienu reizi un otru pazibēja plats duncis, un Vils Statlijs izrāva blakus stāvošajam sardzes vīram zobenu no maksts.
   —    Muguras kopā! — uzsauca Mazais Džons, un divi zobeni pazibēja virs strēlnieku galvām.
   Pilsētnieki izbailēs atkāpās un piespiedās pie māju sie­nām, šerifs parāva zirgu atpakaļ, sardzes vīri metās uz priekšu.
   Debesīs slīdēja balti mākoņi, vilkdami vieglas ēnas ka tīklus pāri ozoliem, pāri kastaņām un skābaržiem, pāri vārpām tīrumos un versmīgajiem ceļiem un ievākdami dzidru ražu — ar puķu dvesmu piesātinātu vējiņu un gaisa ņirboņu virs druvām. No augstā paugura, ko līdz pat Pontefrektai klāja pļavas, slīdošajām ēnām pretī stei­dzās jātnieks aveņsārtā kamzolī, ar zirgādu plecos un ra­gainu bruņu cepuri galvā.
   Tirgus laukums pavērās viņa priekšā kā uz delnas, un vērīgās acis caur putekļu dūmaku saskatīja, kā nepazīstams vilans no dāņu cirvja sitiena nokrita, rokas iz­pletis, un kā šerifa ļaudis sabruka apkārt Mazajam Džo­nam un Viļam Statlijam un sasēja strēlniekiem rokas un kājas.
   —    Es paspēju īstajā brīdī! — Robins noteica un trīs rei­zes pūta sera Gaja Gisborna tauri.
   Pār Pontefrektu aizvilnīja uzvaroša skaņa, šerifs pazina tauri un iesaucās, pacēlies kāpšļos:
   —    Tā ir Gaja Gisborna taure! Viņš mums dod ziņu, ka laupītājs pagalam!
   Pūlis pašķīrās, lai palaistu zirgādā tērpto karavīru.
   —    Sveiciens dižciltīgajam lordam! — pilsētnieki izdzir­dēja. — Robins Huds ir nosists un vairs necelsies.
   Bruņu cepure slēpa karavīra seju, un šerifs nezināja, kas stāv viņa priekšā. Viņš redzēja tikai zirgādu un bruņu cepuri ar vērša ragiem.
   —    Beidzot! — šerifs izsaucās. — Ser Gaj Gisborn, lūdz man jebkuru balvu! Tu esi veicis lielu varoņdarbu, Gaj, un es tev nekā neatteikšu.
   Un visi sardzes vīri paspēra soli uz priekšu, lai uzzi­nātu, kādu balvu prasīs bruņinieks, kas nogalinājis Robinu Hudu.
   —    Man balva nav vajadzīga, — karavīrs atbildēja. — Kaut gan… — Viņš paskatījās uz to pusi, kur sa­sieti gulēja Vils Statlijs un Mazais Džons. — Nē, nē, dižciltīgais lord šerif. Tur, es redzu, guļ Robina Huda kalpi. Es nositu viņu barvedi, atļauj man nobeigt arī kalpus!
   —    Neprātīgais! Vai tādu balvu vien tu pelni? Prasi zeltu, prasi zemi, mežus, es no karaļa dabūšu visu, ko tu gribēsi!
   —    Paej iet nostāk, lai neviens nedzird šo cilvēku grēk­sūdzi. Es izrēķināšos ar viņiem tāpat kā ar Robinu Hudu.
   Šerifs pamāja ar galvu un parāva pavadu. Viņš aizjāja pie tās vietas, kur stāvēja tirgus svari, sardzes vīri sekoja viņam.
   Tad karavīrs zirgādā, ar vērša ragiem uz bruņu cepu­res, noliecās pār gūstekņiem, un nazis pārgrieza viņu sai­tes.
   —   Še tev Gaja Gisborna stops, Mazais Džon, — sacīja Robins, — bet tu, Vil Statlij, ņem viņa zobenu.
   Robins nometa zemē smago bruņu cepuri, un divu stopu stiegras sāka dziedāt. Divi sardzes vīri, pamanījuši viltību, metās uz priekšu un pakrita karstajos putekļos. Nosvilpa vēl divas bultas, un šerifa ļaudis neatskatīdamies bēga prom, jo juta, ka nāve kutina viņus starp lāpstiņām. Ralfs Merdahs iecirta piešus zirgam vēderā, bet bulta panāca šerifu.
   —   Tā, — Robins noteica. — Notingemā bija dižciltīgs šerifs — lords Ralfs Merdahs.
   Pie dzestrās akas strēlnieki noskaloja seju un rokas un ar jautru dziesmu devās uz Virisdēlu. No zaļās ielejas strēlniekiem pretī skrēja uzvaras vēstnieki — teva Tuka pinkainie suņi. Pēc tam, kā vienmēr, aiz viņiem parāaījas ari pats svētais tēvs, un, lai cik plati pleci bija Fauntende- las ķesterim, tie nevarēja aizsegt viņa ceļa biedrus.
   Trīs desmiti brašu puišu zaļos apmetņos naca viņam no muguras un trīs atraitnes dēli, un vecais bruņinieks Ričards, un viņa dēls Engelriks Lī, un klibais večuks, jautrais bultu meistars no Trentas. _
   —        Uzvara, Robin! — ducināja tēvs Tuks, pielicis plauk­stas kā tauri pie mutes.
   —        Uzvara, uzvara, draugi! — reizē atbildēja Robins, Vils un Mazais Džons.

   NOSLĒGUMS
   Daudz jautru dziesmu glimeņi sacerejuši par Robinu Hudu un viņa meža puišiem.
   Ja gribi — klausies par to, kā strēlnieks sastapa Mazo Džonu uz baļķa, kas pārmests pāri strautam.
   Ja labiem ļaudīm patīk, glīmenis pastāstīs, kā veca atraitne apmainījusi drēbes ar Robinu, lai izglābtu viņu no bīskapa, un kā Robins izglābis no šerifa viņas dēlus.
   —   Uzdziedi mums par to, kā karalis Ričards apmeklēja Robinu Šērvudas mežā, — zemnieki sacīs.
   Un glīmenis dziedās par Ričardu Lauvassirdi: veselu gadu karalis pavadījis Notingemā, bet nevarējis no­tvert Robiņu Hudu. Tad viņš pārģērbies par mūku, un strēlnieki aizveduši viņu pie Robina. Krietnais Robins atteicies kalpot karalim, jo viņam mīļāka bija brīvība un zaļais mežs, un Mazais Džons ar smaildeguni Skarletu.
   Šajos stāstos alus plūst straumēm un stiegra dzied, un smejas apskurbušais mūks Tuks. Bultas pārāk labi trāpa mērķī, lai tā būtu patiesība, bet dižciltīgie bruņinieki un abati žņaudz savus vilanus tā, ka tie nevar būt meli. Daudz līksmes ir šajos stāstos, jo visā pasaulē nekas nav tik līksms kā cīņa par brīvu un neatkarīgu dzīvi. Un katram arājam, vilanam_un vergam Robina Huda vārds kā kaujas stopa stiegra dzied par cerību uz labākām dienām, dzied aicinājumu cīņā. Bet pēc šīm jautrajām dziesmām katrs palūgs glīmeni:
   —    Uzdziedi, puis, kā mira Robins Huds.
   Tad glīmenis izdzers tumša alus krūzi un viegli pieskar­sies arfas stīgām. Un krietnie ļaudis klausīsies pedejo dziesmu:
   Reiz klejoja Robins un Mazais Džons
   Pa kalnu pārejām zaļām,
   Un sacīja strēlnieks, kas vienmēr bij drošs:
   «Ne mazums ar tevi mēs šāvām.
   Bet tagad es jūtu, ka nešaušu vairs
   Un bultu skrējieni stāsies.
   Uz ieleju došos.
   Lai klosterī tur
   Man asinis nolaiž māsas.»
   Un Robins uz Kirklejas ciematu iet,
   Jau spēcīgās kājas k|ūst vājas.
   Līdz Kirklejai tālu, un strēlniekam šķiet,
   Ka vispār vairs nenokļūs mājas.
   Kad nonāca beidzot līdz klosterim viņš
   Un klauvēja, glābšanu gaidot,
   Tad mūķene atvēra durvis tūlīt,
   Tam pretī vēlīgi smaidot.
   Un pasteidzās kausu alus tam sniegt:
   «Nāc tuvāk uz pavarda pusi!» —
   «Ne dzeršu, ne ēdīšu, māsa, neko,
   Pirms nebūsi izārstējusi.» —
   «Sai mājvietā atrasts būs ilgotais miers,
   Es pavadīšu, nāc — iesim!
   Un, ja tu sev asinis nolaist lūdz,
   Es nevaru atsacīt viesim.»
   Aiz baltās rokas tiek atnācējs ņemts,
   Un strēlnieks iet pakaļ māsai.
   Tur mūķene dzīslas pārgriež jo drīz,
   Pil asinis karstas pa lāsei.
   Kad dzīsla uz rokas jau atvērta bij,
   Tā pameta Robinu vienu,
   Un ilgi vēl tecēja asiņu šalts —
   Gandrīz visu nākamo dienu.
   No sākuma asiņu plūdums bij straujš,
   Pēc tam jau pierimties sāka,
   Un saprata beidzot drosmīgais vīrs,
   Ka lieta šī nebeigsies lāga.
   Ar cerībām lūkojās Robins, kur logs,
   Vēl šķita, ka lēciens var glābt,
   Bet bija tik vājš, ka spēka nemaz —
   Uz palodzes nespēja kāpt.
   Tad nosprieda klusi:
   «Šķiet, kaujas rags
   Man vienīgais glābiņš būs.»
   Pie bālajām lūpām viņš piespieda to
   Un sāka, cik jaudas, pūst.
   Un zaļajā mežmalā. Mazais Džons
   To dzirdēja — strēlnieks sauc!
   «Vai tikai jau pēdējā stunda nav klāt,
   Ja skaļāk taurēt nav ļauts?»
   Un steidzās uz Kirklejas ciematu Džons —
   Nemūžam tā nebija skriets.
   Viņš izgāza apkaltos vārtus tūlīt,
   Kas klosterim tuvoties liedz.
   «Ai, Robin, es atļauju izlūdzos tev,
   Uz ceļgaliem gatavs pat krist!»
   Ar rūgtumu balsī iesaucās Džons,
   Kad draugu bij atradis.
   «Ko vajag tev?» jautāja Robins Huds,
   «Kāds nolūks tā lūgties tev liek?» —
   «Jel atļauj, lai nolādētais šis nams
   Līdz pamatiem dedzināts tiek!»
   Pār Robina lūpām izlauzās čuksts:
   «Sis lūgums tavs veltīgi skan.
   Es sievietēm nedaru pāri nekad,
   Tu saudzēsi, apsoli man!
   Jel pasniedz man bultu un stopu, mans draugs,
   Šķiet, pēdējais šāviens būs labs.
   Kur nokritīs bulta un atdursies,
   Tur arī lai ir mans kaps.
   Tu velēnas zaļas zem galvas man klāj
   Un arī pie kājām liec,
   Tāpat arī stops lai blakus tiek likts,
   Kas skanēja, savilkts un ciets.
   Lai ozols uz kapa kalniņa aug
   Un šalkodams mieru man sniedz.
   Man kapu — gan garu, gan platu roc,
   Un ļaudis, kad garām steigs, Tad sacīs:
   «Luk, te zem šī ozola dus Īsts strēlnieks . ..»
   Jā, tā viņi teiks!»
   ROBINS HUDS — LEĢENDA UN VĒSTURE
   Te nu ir stāsts par Robinu Hudu. Vēsturnieks maz ko var piebilst rakstnieka stāstījumam.
   Vēsture gandrīz nekā nezina par Robinu. Ja var ticēt leģendai, viņš dzīvojis XII gadsimta otrajā pusē. Bet dziesmas, kas stāsta par viņu, pierakstītas vēlāk.
   Vai tas nozīmē, ka Robins Huds un viņa strēlnieki ir izdomāti, ka viņu patiesībā nav bijis? Nē, Robins Huds ir bijis! Viņš dzīvoja viduslaiku angļu zemnieku apziņā, fantāzijā, viņi kā acuraugu glabāja stāstus un balādes par bezbailīgo brīvo strēlnieku, apspiedēju naidnieku, vien­kāršās tautas draugu un aizstāvi. Dzimtļaudīm — Vilaniem — Robins Huds bija reālāks nekā daudzi citi XII gad­simta angļi, par kuriem saglabājušās precīzas ziņas.
   Tā nav nejaušība, ka tautas apziņā Robins Huds dzī­voja XII gadsimta Anglijā. Tolaik vairums Anglijas zem­nieku bija pilnīgi nospiesti dzimtbūšanā. Feodāļi ar ka­raļa atbalstu ieguva pilnīgu varu pār viņiem. Kungi — normaņu, franču feodāļu pēcteči, kuru senči 1066. gadā iekaroja Angliju, nicīgi izturējās pret vietējiem iedzīvo­tājiem un runāja franču valodā, bet vilani bija anglosakši un vēl atcerējās laikus, kad Anglija bija brīva un neat­karīga.
   Atcerieties cūkgana un āksta sarunu Valtera Skota ro­mānā «Aivenho». Kamēr cūku gana zemnieks, to sauc angļu vārdā swine, bet, kad tā ir nokauta, nodīrāta, sa­griezta gabalos un pārvērtusies par šķiņķi, ko liek kungu galdā, to jau pārdēvē par franču poik. Gluži tāpat vērsis, kuru baro zemnieks, saucas angliski ox, bet ceptā veidā tas ir franču beei …
   Pēc angļu zemnieku domām, Robins Huds bija anglo­saksis, pēdējais no atlikušajiem brīvajiem Vilhelma Ieka­rotāja pakļautās Anglijas iedzīvotājiem.
   Pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka Robins Huds ir viens no angļu tautas vēstures varoņiem. Un nav svarīgi, ka no vēstures zinātnes viedokļa viņš varbūt nekad nav dzīvojis.
   Tādēļ M. Geršenzona grāmata par Robinu Hudu ir pa­tiesa grāmata.
   Tā ir patiesa arī cita iemesla dēļ.
   Vēsturisks romāns vai stāsts, kas vēstī par sen pagāju­šām dienām, sirmas senatnes teiksmām, nav zinātnisks pē­tījums, kur nepieciešama pilnīgi visu faktu un detaļu pre­cizitāte.
   Tas ir daiļdarbs, kurā pagātne aizrit lasītāja acu priekšā dzīvās, krāsainās ainās. Šeit autoram ir tiesības uz fantāzijas rotaļu, tiesības izdomāt savus varoņus un viņu rīcību. Taču tai pašā laikā vēsturiska stāsta radītājs ne­drīkst atkāpties no vēstures patiesības. Ko tas nozīmē? Vai ir iespējams, izdomājot darbojošās personas un to rīcību, tai pašā laikā negrēkot pret patiesību?
   Lai to panāktu, nepieciešams ievērot dažus noteiku­mus.
   Pirmkārt, autors nevar pārkāpt vēstures patiesību attie­cībā uz svarīgākajiem notikumiem, kas patiešām atga­dījušies tēlojamā laikmetā, un tiem cilvēkiem, kas iegā­juši vēsturē. Tā, piemēram, grāmatā par Robinu Hudu minēts karalis Ričards Lauvassirds, viņa karagājieni uz tālām zemēm — krusta kari.
   Otrkārt, vēsturiska romāna autoram patiesi un ar dzi­ļām zināšanām jāattēlo vēsturiskie apstākļi, kuros darbo­jas viņa izdomātie varoņi, jāparāda lasītājam «laikmeta pazīmes», jāizvērš viņa acu priekšā aprakstāmā laikmeta un zemes cilvēku dzīves īpatnības.
   To visu M. Geršenzons izdarījis meistarīgi. Viņš tēlo XII gadsimta beigu Anglijas sabiedrību tieši tādu, kādu to redz nopietns vēsturnieks, studējot dokumentus. Mūki un vilani, bruņinieki un karaļa kalpi, pilsētnieki un meža strēlnieki, šerifi un abati — visi šie personāži jio stāsta par Robinu Hudu sastopami viduslaiku hronikās un ci­tos vēstures pieminekļos. Tie ir vēsturiski patiesi, tāpat kā patiess ir ieroču, apģērba, darba rīku, mājokļu, kuģu, pār­tikas produktu apraksts.
   Tā, piemēram, stāstā diezgan liela loma ir karaļa mež­sargam Melnajam Bilam. Zemnieki un Robina Huda biedri ienīst viņu tāpat kā šerifu. Lai izprastu viņu naidu, jāzina, ka toreiz Anglijā plašākie meži, kur bija vairāk medījuma, piederēja karalim un vienīgi viņš varēja medīt tajos. Li­kumi par karaļa mežiem bija bēdīgi slaveni: katrs, kas ta­jos šāva briežus vai citus zvērus, tika sodīts ar nāvi.
   Vai arī cits piemērs. Tēvs Tuks lasa Mazā Džona hiro- grāfu. Šajā pergamenta tīstoklī sīki uzskaitītas klaušas, kuras ik gadus bija jāpilda vilanam. Lasītājs varbūt no­domās, ka dokumenta tekstu sacerējis rakstnieks, bet tā nav. Viņš to ņēmis no īsta īpašumu un ienākumu saraksta, ko vedis Remzi klosteris — viens no bagātākajiem feodā­lās Anglijas zemes īpašniekiem.
   Mazais Džons un daudzi citi M. Geršenzona grāmatas varoņi šķiet it kā izkāpuši no garajiem XII un XIII gad­simta pergamenta tīstokļiem.
   Bet rakstnieks, protams, neaprobežojas ar laikmeta do kumentos smeltu ziņu pārstāstīšanu.
   Viņa varoņi ir dzīvi viduslaiku Anglijas cilvēki. Autors liek viņiem just un rīkoties atbilstoši attēlojamā laikmeta garam. Sižetus saviem stāstiem par Robiņu Hudu viņš aizguvis no tautas balādēm.
   Tā vēsture pārvēršas par vēsturisku stāstu.
   Kopā ar Robinu Hudu un viņa draugiem mēs piedalā­mies meža mielastos un strēlnieku sacensībās, cīnāmies pret lordiem un viņu dienderiem, palīdzam nabadzīgajiem un apspiestajiem. Mēs savām acīm redzam, kā feodālais jūgs un kungu ļaundarības izraisa zemniekos pretošanās un cīņas garu. Vilani dedzina muižas un nodokļu sarakstus Nenotveramie meža strēlnieki pazemo visspēcīgo še­rifu — karaļa vietvaldi, bet pēc tam nonāvē viņu.
   Taču nevajag aizmirst, ka šīs viduslaiku Anglijas dzī­ves ainas ir tikai daļa no patiesās īstenības. Lai to labāk saprastu, jāatceras, ka feodālā iekārta saglabājās Anglijā vairākus gadsimtus. Kaut arī angļu zemnieki pretojās lor­diem, viņi nespēja atbrīvoties no to jūga, un pat tik spē­cīga kustība kā Vata Teilora vadītā sacelšanās tika sa­grauta.
   Robiņa Huda cīņu biedri ir drosmīgi un ievingrināju­šies karotāji, cilvēki, kas atstāja savas mājas un zemes gabalus, aizgāja mežos un cīnījās pret netaisnību. Bet tādu cilvēku, kas mainīja verdzisku atkarību pret brīvu dzīvi un laupīšanu, viduslaiku Anglijā bija tikai saujiņa. Zem­nieku pamatmasu saistīja pie zemes ne tikai likumu spēks un lordu vara, bet arī pati saimniecība, un viņiem nebija kur palikt. Kad feodālais jūgs padarīja dzīvi galīgi nepane­samu, vilani sacēlās un dumpojās. Bet, tiklīdz karalis ap­solīja atvieglot viņu likteni, lētticīgie vilani izklīda pa mājām, kur viņus gaidīja izsalkuši bērni, neuzarts lauks vai nenopļauta druva, necirptas aitas, nebaroti lopi. Ti­cība dievam un balvai par grūto dzīvi, ko viņi saņems «viņā saulē», samierināja viņus ar netaisnību un apspies­tību.
   Es jau teicu, ka pat tad, ja Robins Huds patiesībā nav dzīvojis, viņam pieder liela loma Anglijas vēsturē. Kāda tad? Ne jau viņš, nedz arī kāds cits viņam līdzīgs neat­brīvoja dzimtļaudis no apspiestības un atkarības. Bet tam, ka balādes un teiksmas par labo laupītāju, «zaļo puišu» vadoni, saglabājās no paaudzes uz paaudzi, vairojās un pa­pildinājās ar aizvien jaunām detaļām, bija dziļš pamats.
   Apspiestajiem un verdzinātajiem cilvēkiem neradās un nemaz nevarēja rasties šaubas par Robina Huda realitāti. Būtu nepanesami grūti dzīvot un diendienā paciest paze­mojumus un spaidus, ja nepalīdzētu doma, ka tauta ir radījusi un radīs tādus varoņus kā Robins, kas nenoliec galvu abatu un bruņinieku priekšā, karaļa likumu priekšā, drosmīgi cīnās pret netaisnību, kuras papilnam bija feo­dālajā viduslaiku pasaulē. Šī doma ne tikai mierināja zemniekus, tā deva viņiem spēku pretoties, uzturēja tautā pašcieņas jūtas, kuras nevarēja samīdīt uzpūtīgie lordi un viltīgie mācītāji.
   A. Gurevičs, vēstures zinātņu doktors
 
   PIEZĪMES
   Abats — katoļu garīdznieka tituls.
   Amulis — pusparazītisks izaugums uz kokiem.
   Benediktietis — katoļu svētā Benedikta ordeņa mūks.
   B o v a t a — puse virgatas; sākumā ar bovatu apzīmēja tīruma gabalu, ko varēja uzart ar vienu arklā iejūgtu vērsi,
   B u š e 1 i s — beramu vielu mērs Anglijā (tagad — 36,37 litri).
   Čeldrons — beramu vielu mērs viduslaiku Anglijā.
   Fārtings — sīka angļu monēta, 1/4 penija.
   Feods — zeme, kas pieder feodālim; kungu muiža.
   Gaida — zemes gabals, aramzemes, pļavu, ganību gabals; dažādos novados gaidas apmēri bija dažādi. Bieži vien gaidu sadalīja 120 daļās, ko dēvēja par akriem.
   Galera — veclaiku airu kuģis, kur airētāji bija vergi, kara gūstekņi un noziedznieki.
   Gerzums — naudas dāvana, kuru zemes rentniekam vajadzēja mak­sāt savam kungam.
   Herolds —vēstnieks, saucējs; rīkotājs bruņinieku turnīros.
   H i e r e t s — maksa, kas pienācās lordam pēc zemes rentnieka nāves. Parasti, lai nomaksātu hieretu, mirušā bērni atdeva kungam labāko lopu, visbiežāk vērsi.
   Hirogrāfs — dokuments, kura daļas glabājas pie abām līguma sais­tītajām pusēm.
   Jards — angļu garuma mērs; tagad līdzinās 0,9144 m.
   Kanoniķis — bīskapa domkapitula loceklis.
   Kapelāns — mājas baznīcas mācītājs Anglijā; baznīcas kora va­dītājs.
   Kvarters — beramu vielu mērs, kas līdzinās 8 bušeļiem (tagad — 290,9 litri).
   Menestrels — ceļojošs tautas dziedonis un dzejnieks viduslaiku Francijā un Anglijā.
   Merkets — maksa, ko vilans izmaksāja lordam par meitas izdošanu pie vīra. Dažkārt merketu izmaksāja arī tad, kad precējās dēls.
   Miķeļdiena — 29. septembris. Vilanam, kas rentēja pilnu zemes gabalu — virgatu —, visu gadu vajadzēja strādāt lordam trīs dienas nedēļā, bet no 1. augusta līdz 29. septembrim — piecas dienas nedēļā. Bez tam vilanam vajadzēja apmēram piecpadsmit dienas gadā «iet talkā».
   N i m b s — reliģiskajā mākslā nosacīti attēlots mirdzums (parasti riņķa veidā) ap cilvēka galvu kā svētuma un dievišķības simbols.
   Penss jeb penijs — sīka sudraba monēta viduslaikos; par pensa svaru uzskatīja divdesmit divu labu kviešu graudu svani. 12 pensu — viens šiliņš. 160 pensu — viena marka.
   Prebenda — daļa, ko kanoniķis saņem no kapitula kopienākumiem savam uzturam.
   P r i o r s — katoļu vīriešu klostera priekšnieks.
   R e n t ā 1 i j a s — grāmatas, kurās ierakstīja visus zemnieku — zemes rentnieku pienākumus pret zemes īpašnieku, feodāli — visus klaušu un gruntsnomas veidus, kurus rentniekam vajadzēja izmaksāt vai atstrādāt par zemes lietošanu.
   R o d a — kārts, ar kuru mērīja tīruma joslas platumu, apmēram 5,5 jardi.
   Saracēņi — tā viduslaikos Eiropā dēvēja arābus.
   Senešals — muižas pārvaldnieks, kas rīkojās lorda vārdā.
   Svētā Pētera diena — 5. augusts.
   Tonzūra — galvvidū izskūts laukums (katoļu garīdzniekiem).
   Šerifs — augstākā administratīvā un tiesas amatpersona Anglijas grāfistē.
   šiliņš — angļu monēta (1/20 mārciņas sterliņu).
   V  i 1 a n s — dzimtcilvēks.
   V  i r g a t a — ceturtdaļa gaidas.
 
   SATURS
   I.Rahtanovs Balāde par Geršenzonu priekšvārda vietā …………………………………………………………….. 5
   Pirmā nodaļa
   Par trim svētajiem tēviem un dieva žēlastību . . 9
   Otrā nodaļa,
   kurā stāstīts par ceturto svēto tēvu…………………………… 15
   Trešā nodaļa,
   kurā stāstīts par veco draugu priecīgo atkalredzē­šanos .. ……………….. 2 2
   Ceturtā nodaļa
   Kā Mazais Džons kļuva par šerifa kalpu …. 29
   Piektā nodaļa
   Par krietnajiem Sailsas un Vordenas vilaniem . . 33
   Sestā nodaļa
   Par trokšņainām pusdienām Notingemas šerifa
   mājā………………………………………………………………. 43
   Septītā nodaļa,
   kurā stāstīts par tēva Tuka ciešanām ….. 47
   Astotā nodaļa,
   kurā tēvs Tuks, no vilka bēgdams uz lāci krīt . . 51
   Devītā nodaļa
   Par Robiņa Huda tikšanos ar seru Ričardu Lī . . 53
   Desmitā nodaļa
   Par to, kā sers Ričards Lī atdeva abatam parādu 65
   Vienpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Reinolds Grīnlīfs kalpoja šerifam . . 71
   Divpadsmitā nodaļa
   Parto,kāMuks,dzirnavniekadēls,pamācījakrietnos vilanus…………………………………………………………………………. 80
   Trīspadsmitā nodaļa
   Par to, kā Robins Huds Bernisdēlas alā uzņēma dižciltīgus viesus
   Četrpadsmitā nodaļa,
   kurā stāstīts par svētā Hjū brīnumdarītājiem pīš­ļiem un vēl kaut ko
   Piecpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Notingemas šerifs uzdāvināja Robiņam
   sudraba bultu……………………………………………………….
   Sešpadsmitā nodaļa
   Par to, kā Robins izglāba trīs atraitnes dēlus , . ,
   Septiņpadsmitā nodaļa
   Kā Robins Huds salīga par kuģinieku……………………….
   Astoņpadsmitā nodaļa
   Par Robiņa cīniņu ar Gāju Gisbornu………………………….
   Deviņpadsmitā nodaļa Par to, kā strēlnieki izglāba Viļu Statliju, un par dižciltīgā lorda šerifa nāvi
   Noslēgums………………………..
   A. Gurevičs. Robins Huds — leģenda un vēsture
   [1] atdzejojis H. Heislers.
   [2] skat. paskaidrojumus grāmatas beigās.